Valodu referendumā esam nosargājuši. Taču bažas par to, lai latviešu valoda neizzustu, nemazinās, jo ģimenēs nedzimst bērni, daudz jaunu cilvēku devies darba meklējumos uz ārzemēm. Nācies dzirdēt visdažādākos priekšlikumus, kā uzlabot demogrāfisko situāciju – sākot ar ieceri veidot valsts Dzimstības veicināšanas fondu, rosinājumu sniegt atbalstu neauglības ārstēšanai, daudzbērnu ģimeņu prestiža celšanas pasākumiem, māmiņu algām un vēl rindu citu aktivitāšu. Diskusijās visbiežāk dzirdētā politiķu frāze: "Mēs pie tā strādājam…" Rodas sajūta, ka nepieciešamas kaut kādas pavisam īpašas metodes, lai pozitīvi ietekmētu situāciju valstī.
Tiekoties ar gados jauniem cilvēkiem, tiem, kam būtu īstais laiks kļūt par šodienas Latvijas mazuļu vecākiem, kā galvenais iemesls, kāpēc netiek veidotas ģimenes un nedzimst bērni, tiek minēts ekonomiskās stabilitātes trūkums. Ja nav drošības par rītdienu pašam, kur tad vēl pakļaut riskam bērnu? Ja paraugāmies bezdarbnieku aprakstā, daudzi no viņiem ir tieši jaunie cilvēki, jo daudzviet darba devējs pat labi izglītotiem ļaudīm tomēr prasa pieredzi… Kur ņemt pieredzi, ja pat pensijas vecuma cilvēki pie savām darba vietām turas cieši jo cieši?! Valstī joprojām zeļ tā sauktā pelēkā ekonomika, kad algu maksā aploksnē vai arī pēc pāris nostrādātajiem it kā pārbaudes mēnešiem darba devējs algu tā arī neizmaksā nemaz… Varbūt šajā jautājumā kādas aktivitātēs varētu izrādīt Darba Devēju konfederācija, jo negodīgums ne tikai noplicina valsti, aplaupa darba ņēmēju, bet arī rada nevienlīdzīgas konkurences apstākļus uzņēmumu vidū? Diemžēl arī daudzviet maksātā minimālā alga ļauj vien knapi izdzīvot pašam, bet – cik gan naudas nevajag, lai bērnu sūtītu skolā? Tātad galvenais, kas vajadzīgs Latvijā, tās ir jaunas darba vietas ar daudzmaz adekvātu darba samaksu… Ar to būtu jāsāk.