Šodien ar interesi pārlaidu acis ziņai par to, ka policisti sūdzas par vīriešu diskrimināciju darba vietā.

Lūk, sirds iepukstējās straujāk – beidzot, beidzot kāds uzdrīkstējies atklāti iepīkstēties pret feminizācijas agresīvajām izpausmēm, kas kā trupe saēd sabiedrības labākos locekļus! Es katru dienu ar – kā pliks pa nātrām, i vēl švakrāk esmu spiests cīnīties, nē, drīzāk krēslā dīdīties un slepus rīt vīrišķi sīvas asras, kolēģu zobgalībās klausoties. Šīm brokastis nevajag – tik padod kādu apriet! Pareizi E. M. Remarks atzīmēja, ka sieviete vīriešu kolektīvā var justies kā dāma, kamēr vientuļš vīrišķais īpatnis dāmu lokā tiek bez sāls apēsts. Līdzīgu attieksmi izjūtu mājās – atkal sieviešu kolektīvā, kur līdz ar runci nereti dalu pieticīgu platību pagaldē. Mazākā meita varbūt iebilstos, ka tētis spēlējas, bet – pamēģini nespēlēties!!… Un kas tad vairs cits atliek kā nervozi ķiķināt, dalīt kafijas pauzes ar daiļo dzimumu, pētīt, vai tā ļurkanā miesa paša krūtī nav celulīts, un priecīgi spiegt kopā ar kolēģēm: ”Starp mums, meitenēm, runājot!…” Kā Rainis teica, izdzīvos, kas pārmainīsies… Diemžēl to pārprot tie vīri, kas sievišķu maigumu meklē vīriešos – jūtos karsti uzlūkota (uzlūkots) ne reizi vien, un tas ir vēl viens sāpīgs atgādinājums par feminizēšanās sekām. Tomēr šorīt, no policistu ierosmes drosmi smēlies, sievai, sejā nelūkojoties, uzvaicāju (atkal nervozi ķiķinot), ka kaut kur lasīju – raganas vārguļus gūstā neņemot un tad jau man tā kā lepnam jājūtas. Vīrs, kurš kā vientuļš ozols laukā var pastāvēt sieviešu kolektīvā, taču ir īpašs vīrs. Jautājums tikai par to, ka viņa brīvība ir nosacīta… Darbā ar – kad skaļāk iedudinājos par vīriešu tiesībām, ar neslēptu sarkasmu tiku pasūtīts piketēt pie ārdurvīm… Tā nu – ja pie redakcijas redzat pelēku stāvu, kas iestājas par vīriešu tiesībām, tad ziniet – esmu kopā ar jums, policisti, pavāri, frizieri un citi spalvaino roku īpašnieki! Mēs nepadosimies, līdz tiks novērtēti mūsu nenovērtējamie talanti, jo īpaši sugas turpināšanā un nekā nedarīšanā…