Kad pirms nedēļas nejauši iegadījos diskusijā, kurā pašvaldības kultūras namu vadītāji, mākslinieki, sabiedrisko attiecību un citu jomu speciālisti runāja par to, vai Tukums ir mākslai atvērta pilsēta un kas kultūras jomā pilsētai būtu vajadzīgs – jauna izstāžu zāle, krājuma glabātava un vai vēl viss kas cits, aizgāju no tās ar divējādām sajūtām.

Tā pirmā bija cieņpilna – ar lielu paldies sirdī katram, kurš kultūras jomā nereti izdara neiespējamo. Un nereti – par ļoti mazu naudu.

Bet otra sajūta bija no ”citas operas”. Tā tik ilgi iekšā dīdījās, kamēr izprasījās par to parunāt. Un tā bija sajūta… lai arī kultūra mums visiem ir viena, raksti, kādu koncepciju gribi, mēs katrs tajā esam (vai gribam būt) par sevi. Mēs katrs esam par savu kultūru un piemirstam, ka blakus kultūras namā arī ir kultūra, tāpat kā muzejā, bibliotēkā, skolā… Protams, katras kultūras iestādes vajadzības, prioritātes un resursi ir atšķirīgi un katram savs darbs ir pats galvenākais un nozīmīgākais. Un iespējams, ka nemaz arī nevar no katra prasīt, lai viņš kultūru saredz likumsakarībā, kopsakarībās un vēl citās –ībās, ja reāli atbildēt var tikai pats par sevi. Un ja vēl piesauc to mūžveco teicienu, ka kopus cūka nebarojas…

Un tomēr, ja arī pašvaldībā katrs vilks deķi uz savu pusi, tad ir pilnīgi skaidrs, ka galā nekas nesanāks, jo vairākas izstāžu zāles Tukumā neierīkos un vairākas koncertzāles neuzcels. Var jau kāds teikt, ka nebrauks izstādi skatīties uz Slampi vai neies uz muzeju Durbē, bet, šādi noliedzoties, var arī nenonākt pie cienījama risinājuma. Jo – arī ja raugāmies un no apmeklētāja/skatītāja/klausītāja viedokļa, var gadīties, ka viņa redzējums ir atšķirīgs. Pēc principa – rādi, piedāvā – un es skatīšos. Un prakse ir pierādījusi – nav nozīme attālumam vai citiem reāliem vai iedomātiem šķēršļiem – ja ir labs notikums, ļaudis brauc, skatās un piedalās. Tāpēc, meklējot kopsaucēju slejas sākumā rakstītajai tēmai, jāsaka, ka ne mirkli nevar aizmirst, kā vārdā kultūras darbs tiek darīts. Ka aiz katras izstādes, koncerta vai teātra izrādes stāv cilvēks, kas ir visu kultūras procesu pati galvenā sastāvdaļa.