Lai arī šonedēļ biedēti ar salu un sniegu, ļaudis neko daudz laikam līdzi neklanās – saceļ apkakles un kapuces, ja brāzmas sāk zēģelēt stiprāk, bet ierasto gaitu uz pavasari nemaina. Un laiku jau neapturēsi – tūlīt sapērsimies ar veselīgiem pūpoliem un dzīvosim laimīgi. Kā saka – labākās grāmatas un filmas ir tās, kas ar cerīgām beigām.
Tiesa gan, reālajā dzīvē tās beigas ne visiem notikumiem ir laimīgas un priecīgas, lai arī taisnības meklējumos ielikts daudz spēka un enerģijas. Nesen jau rakstīju par iedzīvotāju sapulcēm, kurās gadu no gada nekas nemainās – jautājumi vieni un tieši paši, atbildes – visu sološas. Kamēr ļaudis izrunājas, karavāna aizgājusi. Tomēr neesmu pārliecināta, ka neko šai lietā nevar mainīt… Piemēram, tikai dažos pagastos ļaudis uz sapulcēm kopā tiek saukti 18.00 vai vēlāk, vēl dažos – darbdienas beigās 17.00 vai pēc tam. Pieņemami. Taču izbrīna tās, kuras izsludinātas, piemēram, 15.00. Tā nu ne vien mēs, žurnālisti, bet arī iedzīvotāji nonākuši nesaprašanā, kam īsti šāda sapulce domāta un ko bijis domāts uzklausīt – tos, kam ir kādas problēmas, vai pagasta darbiniekus?! Protams, arī pagasta darbinieks ir cilvēks, kas tai pašā pagastā gan jau ka dzīvo, labumus bauda un no sliktumiem cieš, bet runāšanu pretī vai par lietu, kā nācies pārliecināties, ieņemamais amats ierobežo.
Varbūt kāds domā, ka no malas uz sapulcēm nevienam nav jānāk, lai izpaliktu neērtie jautājumi? Tāpēc, tā teikt, nodrošinoties informāciju par sapulci pie mājām izliek neilgi pirms tās, kā tas, piemēram, bijis Slampē… Taču – īlenu maisā nenoslēpsi – lai kā priecātos par labajiem darbiem, neizdarītais, vienalga, lien uz āru, turklāt risinājums ne tikai amatpersonu, bet arī pašu iedzīvotāju rokās. Tieši tāpēc būtu jēga runāt daudz kuplākā pulkā… Klātienē mudinot ļaudis doties uz sapulci, atruna bija īsa: " Man pagastu nevajag. Mājas un problēmas ir pašu, projekti arī, skola par sevi, kultūra, sociālie, veselība arī, citu jautājumu nav. Ko vēl klausīties? Kam pagasts?" Skaudri. Vai nu pagasts no ļaudīm regulāri atkratījies, vai nu ļaudis pašpietiekami palikuši, tomēr skaidrs, ka viens bez otra iztikt nevarēs…