Gluži kā sporta sacensībās – tā Saeimas vēlēšanas ir nonākušas izšķirošajā posmā, kur jau saredzama finiša taisne. Šobrīd par uzvarētāja godu, kas pienāksies vien 100 laimīgajiem, cīnās 1461 deputāta kandidāts. Matemātiski izrēķinot, sanāk teju 15 cilvēki uz vienu vietu, gluži kā nereti augstskolas aktieru fakultātē vai agrākos laikos – medicīnā. Tikai tos, kas kļuva par studentiem, atlasīja pēc kaut cik taustāmiem rezultātiem, piemēram, atzīmēm pārbaudījumos. Vēlēšanās vērtētāju lomā ir visi tie pusotra miljona Latvijas pilsoņi, kam dota iespēja balsot. Iespējams, ne vien man, bet daudziem no šī pusotra miljona gribas topošajiem deputātiem likt pie sirds, lai viņi neizšķīst solījumos, kurus paši nevar ne atcerēties, ne izpildīt un kuriem pat tā īsti paši netic, bet savu prātu pietur pie reālām lietām, pie reāliem darbiem, kas tiešām risināmi. Jo reizēm liekas, ka kāds deputāta kandidāts nemaz tā īsti nezina, kāds darba lauciņš viņu sagaida, tāpēc bārsta solījumus, paķertus no zila gaisa. Taču reāli darāmie darbi nav nemaz tik tālu meklējami – piemēram, nesakārtoti ceļi. Lai arī atbildīgais ministrs ir publiski izteicies, ka ir gandrīz vienīgais, kas tos uzlabo, par diviem ceļiem viņš noteikti ir aizmirsis. No tiem viens ved uz Raudu un otrs – uz Ķīšiem. Abās šajās vietā ir pansionāti, kuros mīt vai nu veci cilvēki, vai cilvēki ar īpašām vajadzībām; abās šajās vietās strādā cilvēki, kas nevar lepoties ar dižām algām – kā zinām, aprūpētāji pat pagājušajā nedēļā ar badastreiku centās pievērst uzmanību savām mazajām algām. Un abas šīs vietas ir labu gabalu no asfaltētā ceļa, kas nozīmē, ka tieši mašīnu remontos izkūst šo darbinieku mazās algas (tiem, kam savs auto vispār ir). Tomēr kaut kā nemanījām, ka tie, kas ar priekšvēlēšanu solījumiem izgāja pie tautas, būtu pabijuši Raudā vai Ķīšos. Iespējams, baidījās lauzt kroņa mašīnas, un galu galā tauta taču ir sasniedzama, arī braucot pa asfaltu…

Par visu to aizdomājos, raugoties rudenīgās saules apspīdētajās deputātu kandidātu sejās, kas mūs daudzviet uzrunā no afišām, plakātiem un stendiem. Kāds uz tā uzlicies pilnā augumā, kāds atrādījis tikai seju. Visi glīti, saposti, nu gluži jau kā ievēlēti. Bet nav vis. Jo, kā jau minēju, tā lielā vētīšana jeb finišs vēl tikai priekšā, un uzvarētāju noteikšana ir mūsu – vēlētāju – rokās.