Diemžēl 2026. gada janvāris pasaulei devis visai daudz satraucošas un negatīvas informācijas. Patiešām pārāk daudz vienam mēnesim, kurš pat lāga vēl nav beidzies!

Vēl nepagūstot atgriezties ierastajā dzīves ritmā pēc gadumijas svētku svinēšanas, jau saņēmām lavīnai līdzīgu “melno ziņu” straumi par to, ka gads sācies ar nemieriem Irānā, tautai masveidā protestējot pret valdošo režīmu, un sadursmēs bojā gājušo skaits sniedzas tūkstošos. Šveicē – ugunsgrēks, paņemot 40 cilvēku dzīvības; Spānijā – ātrvilcienu sadursme ar lielu bojā gājušo skaitu. Maskavas režīms aizvien pastiprina triecienus Ukrainai, izraisot enerģētikas krīzi. Daudz nepatīkamu ziņu no ASV. Cita starpā D. Tramps sev raksturīgajā bērnišķīgajā manierē piedraud Eiropu sodīt par Grenlandes atbalstīšanu ar muitas tarifu palielinājumu, bet pēc tam – kā ierasts – “pārdomā” un savus draudus atsauc. Daudzi valstu vadītāji neslēpti demonstrē nicīgu attieksmi pret šādu māžošanos. Publiskajā telpā ASV prezidents ne reizi vien tiek nodēvēts par klaunu, izskanot pat aicinājumiem pārbaudīt šīs odiozās personas mentālo veselību. Valsts, kuras ekonomiskās un militārās varenības priekšā vēl nesen drebēja vairums globālo lielvaru, īsā laikā kļuvusi par izsmiekla un nožēlas objektu. Tas, protams, izraisa atsevišķu autoritāru režīmu neslēptu prieku. Tikmēr Kanādas premjerministrs Marks Kārnijs pasaules ekonomikas forumā Davosā atklāti paziņojis, ka vecā pasaules kārtība, kura balstījusies uz “noteikumos balstītu starptautisko kārtību”, ir beigusies…

Ko tas nozīmē pasaulei? Ko tas nozīmē mums?

Tas nozīmē, ka atrodamies lielu pārmaiņu priekšā. Savukārt pārmaiņas allaž nākušas ar globāliem satricinājumiem, ieraujot savos virpuļos ikvienu, pat visnomaļāko pasaules reģionu. Ar to jārēķinās katram. Arī mums. Jo mūsdienu civilizācijā viss saistīts ar neredzamiem ekonomiskiem tīmekļiem. Nevaram sevi mierināt ar domu, ka esam maza valstiņa, province un “čuhņa”, uz kuru lielvalstu politiskās intrigas neattiecas. Attiecas gan, un kā vēl! Visuzskatāmākie piemēri ir Pirmais un Otrais pasaules karš, kā arī tam sekojošā lielvalstu interešu sfēru sadale, kas skāra mūs ļoti smagi, pagātnes mantojumam saglabājoties līdz pat mūsu dienām. Vairāki desmiti tūkstoši bojā gājušo, aizbēgušo un varmācīgi izsūtīto, sociālais genocīds… Vai esam to visu aizmiruši? Un kā varam zināt, ka starp šīs pasaules “varenajiem” jau atkal nav notikusi kāda līdzīga vienošanās par globālo ietekmju sadalījumu? Kurā interešu zonā šādā gadījumā atrastos Latvija?

Un, pat ja pagājušā gadsimta vēstures mācības mums nešķiet tik svarīgas, tad vietā būtu atcerēties, ka Latviju skāruši un smagi ietekmējuši arī ne tik seni notikumi. Piemēram, 2007. – 2010. gada globālā finanšu krīze, kas sākās ar ASV finanšu institūciju sabrukumu. Skeptiķi taču būtu teikuši (un daudzi arī teica): “Nav ko celt paniku par to, kas notiek Amerikā, kāds gan mums sakars ar to, ka bankrotējuši daži vietējie biržas spekulanti?” Tomēr izrādījās pretēji. Teju visas pasaules valstis, izņemot daļu Āfrikas un Dienvidamerikas, skāra ievērojamas finanšu problēmas, jo sākās kaut kas līdzīgs “domino efektam”, kad šķietami neliels satricinājums izraisa aizvien pieaugošu globālu rezonansi. Un kāds bija rezultāts šeit pie mums, Latvijā? Nekustamā īpašuma “burbuļa” plīšana, un ievērojamas iedzīvotāju daļas ekonomiskā emigrācija uz citām Eiropas valstīm. Šī traģēdija vēl aizvien nav pietiekami novērtēta, tāpat kā tolaik pie varas esošo politiķu atbildība par notiekošo.

Jā, kamēr pasauli pāršalc viena satraucoša ziņa pēc otras, pie mums Latvijā viss mierīgi. Izbaudām skaisto ziemu, tradicionāli pažēlojamies par dienestu nespēju operatīvi reaģēt uz klimata sagādātajiem pārbaudījumiem, “cepamies” par dažādam ikdienas lietām, priecājamies par mūsu sportistu un radošo personu sasniegumiem, apspriežam nodokļu politiku un gatavojamies Saeimas vēlēšanām. Mūsu “vietējā burbulī” globālo pārmaiņu viļņi vēl nav nonākuši. Un tas ir labi, ka tā...