Visu oktobri ceturtdienu vakaros LTV1 ekrānos interesentiem bija iespēja vērot spēli «Es varu būt premjerministrs». Tās mērķis – meklēt aktīvi domājošus jauniešus, kas jau tuvā nākotnē spētu kļūt par sabiedriskās domas un politiskajiem līderiem. Pēc spēles dalībnieku atbildēm uz āķīgiem žurnālistu jautājumiem par aktualitātēm mūsu valstī un pasaulē uzvarētāju noteica skatītāju balsojums. Šis gods komplektā ar īsta premjerministra vienu mēnešalgu balvā tika tukumniekam, Saeimas deputāta palīgam Edmundam Jurēvicam. Priecīgā ziņa NTZ mājaslapā bija lasāma jau nākošās dienas, 28. oktobra, rītā. Tad arī Edmunds varēja sākt skaitīt labvēļus un nelabvēļus. Pirmie apsveica un priecājās par novadnieka panākumiem, otrie ar pipariem uz mēles cēla gaismā no ēnas puses izvilktas atklāsmes, tostarp radinieku iesaistīšanos balsu vervēšanā. (Diezin vai bez tās iztiek citos konkursos, kur rezultāts atkarīgs no telefonzvanu skaita un internetlietotāju atsaucības?).

”Politikā ejot, ar to jārēķinās,” varētu teikt kāds rūdītāks amata brālis. Piemēram, tāds kā Dzintars Zaķis, kuram pārmet balsu pirkšanu Latgalē 12. Saeimas vēlēšanās. Lai arī īsti ticami neliekas, ka pieredzējis politiķis tik bērnišķīgi naivi būtu rīkojies, valodas ir paklīdušas. Vārdiem ir spēks, aizdomu ēna ir slimīgi uzblīdusi un ar baltu kažoku (tajā gan vīd daži jau iestāvējušies pleķi) no šīs jezgas neizsprukt.

Jurēvicam, atšķirībā no Zaķa, uzvarētāja laurus neviens negrasās atņemt. (Tā taču tikai spēle!) Zaķis, atšķirībā no Jurēvica, interneta komentāriem uzmanību nepievērš (tās tikai manas domas). Bet gan jau pievērsa, kad bija iesācējs. Tāpat kā citi jaunie politiķi, mākslinieki, aktieri, TV sejas, žurnālisti un jebkuras citas profesijas pārstāvji, kas piesaistījuši masu mēdiju un sabiedrības skatu. Cildinājumus lasot, gribas teju spārnos celties. Diemžēl tos aplauž apvainojumi, kas izraisa dusmas un sāpina. Mazliet remdē draugu un kolēģu teiktais ”Neņem galvā!” vai ”Laid gar ausīm!”, bet smaids vienalga veidojas otrādi apgriezies. Tiesa, rūpīgi vētot, skarbajos tekstos var atrast arī pa patiesības graudam. Tos gan der uzknābāt un kā rūgtas zāles norīt personības pilnveidošanas labad. Savukārt darvas lējējiem gribas novēlēt pašiem reiz nonākt aprunājamo statusā. Pirms tam gan viņiem jāsaņem dūša, lai izlīstu no siltās deķapakšas un vismaz savu vārdu un seju atklātu.