Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju – no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.

Arī otrdienas miermīlīgā tautas sapulce nebeidzās klusi un mierīgi, tieši otrādi – skaļi un ar satrakota pūļa izdauzītiem Saeimas nama logiem, ievainotiem cilvēkiem un lielām nekārtībām Vecrīgas ielās.
Nu nerimst runas par to, kam bija izdevīgi tautas sapulcei pielikt tik nelāgu punktu. Kurā konspiratīvajā dzīvoklī vai darba kabinetā dzima ideja izmantot no visas Latvijas atbraukušos skolotājus, zemniekus, policistus, strādniekus, pensionārus, studentus un viņu vēlmi reiz redzēt Latvijā labākus laikus? Dzirdot Godmaņa draudus par citādo Latviju, pat likās redzamas provokācijas kājas… Droši vien to zina tikai tie, kuru rokas ļāva satrakotajiem jauniešiem darīt to, ko viņi darīja. Jo jau mītiņa sākumā katram bija redzams, ka laukuma malā pie baznīcas un bankas pulcējas liels skaits iereibušu cilvēku, tostarp jauniešu, kas neslēpjoties tukšoja alus un stiprāka alkohola pudeles. Gan jau vēl kāds redzēja, ka puišu bariņā tika dalītas melnas adītas cepures, kas pārveidojamas arī par sejas maskām. Un vai nevienam nešķita aizdomīgi jauniešu pūļi, kas jau labu laiku pirms sapulces beigām, atdevuši plakātus frakciju biroju ēkā pie Saeimas, turpat arī palika. Gaidīt? Tusēt?
Protams, vietā jautājums – ko vajadzēja darīt? Policistiem ar spēku vērsties pret iedzīvotājiem, radot lielāku upuru skaitu to vidū, kas bija bez vainas vainīgie? Ierindas pilsonim to grūti pateikt, bet amatpersonām taču būtu jāzina, jo tikpat labi šādi var beigties kāds rokkoncerts (reiz jau beidzies) vai sporta spēles…
Šajā kaujā cietēju netrūka. Policisti, kam netika dotas pavēles radīt pretsparu un kas, tāpat kā daudzi, izjutuši valstī krīzi, iespējams, nemaz to negribēja. Neaudzinātu ļaužu bars, kas dabūs samaksāt, un visi tie, kas mēroja ceļu uz galvaspilsētu un kuru vienotību samina Vecrīgas vandaļi.