Ko katrs varam darīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka? Šādu jautājumu ne reizi vien esam uzdevuši uz ielas sastaptajiem ļaudīm ielu aptaujā. Parasti deķītis sarunā nemanāmi pavilkts uz to, kas jādara valstij, pašvaldībai, bet mazāk runāts par to, kas jādara katram pašam.

Tieši to, ka paši vairāk runājam, bet maz darām, ka nespējam vienoties mazās un lielās lietās un par maziem un lieliem darbiem, tautiešiem pārmetuši pašreizējās situācijas pētnieki. Šī brīža recepte – nepaļauties un negaidīt uz valdības lēmumiem, bet censties maksimāli izmantot pašu spēkus. Jautājums tikai – kā? Var piedalīties demonstrācijā un viedokli paust asos lozungos, var strīdēties savā bariņā un kratīt dūri uz debesīm, var piedraudēt "apslaktēt" visus, sākot no partijas līdz valdībai. Tikai no visa šī naudas valsts kasē vairāk nepaliek, līdz ar to visi sviedri, satraukums un pūliņi dažādu akciju rīkošanā ir velti. Nav jēgas uzturēt sajūtu, ka viss notiek un pēc laika atskārst, ka tas bijis maldinoši. Viens no risinājumiem, ko ieteikuši paši iedzīvotāji – valstij jārada vairāk darba vietu. Bet, mīlīši, kādas darba vietas tad valsts var radīt?! Papildināt daudz kritizēto ierēdņu armiju? Jo ar uzņēmējdarbību ne valsts, ne pašvaldība nodarboties nevar. (Ja tā nebūtu, politiķu saimnieku dēļ jau tā apdraudētā godīga konkurence izplēnētu vispār!) Tātad – jāveido uzņēmums un jāgādā par sevi pašam, ja paveicas – varbūt rodas iespēja iedot darbu vēl kādam. Ja nevari atļauties maksāt darbiniekam, aiz letes vari stāvēt, šūt, gatavot vai cept pats. Protams, jāpārvar visi šie – es – īpašnieks – aiz letes nekad!, bet tie bijuši trekno gadu niķi. Tiem, kuri atrod nišu un izlemj riskēt – visu cieņu un arī mūsu – avīžnieku, atbalsts.
Jau tagad dzirdu dusmīgus komentētājus sakām, ka, šādas idejas paužot, esmu saspiedusi galvu. Patiesībā, pati ar diez vai riskētu, bet… Kad vienā nedēļā otrpus ielai uzsāka darbu divi jauni uzņēmumi, nācās secināt, ka nevajag savu mazdūšību attiecināt uz visiem. Ir drosmīgie, un – lai viņiem veicas!