Uzvēdījot tikai aizdomām par to, ka jaunas vēlēšanas "tepat aiz stūra", visu veidu politiskie grupējumi potenciālo vēlētāju virzienā sāk taustīties kā tādi pusakli kurmji, mēģinot pēc smakas vien noteikt, ar kādiem solījumi tad šoreiz tautas vairākumam labpatiksies pabaroties. 

Cits spiež uz pirmatnējiem mātes instinktiem, solot bērnu dzemdēšanu pacelt teju rūpnieciskās ražošanas augstumos un tādējādi salāpot Latvijas sociālo sistēmu. Cits – izsukā astīti un safrizē krēpes sen jau kā nojādelētajam "nacionālisma zirdziņam" – pat nav būtiski, kuras nācijas vārdā tam nabagam mugurā rausties un pret ko sacelties (ienaidnieku, ja labi grib, var atrast vienmēr). Vēl kāds mēģina pieslieties svaigākajām vēsmām sabiedrībā un solās līdz asinīm cīnīties pret oligarhiju, kaut pirms brīža, it kā "stabilitātes" vārdā, tomēr paši slēdza vienošanās ar "pašu sātanu". Savukārt "pats sātans" tik sēž un smīn, paļaujoties uz, atvainojos, savu nozombēto atbalstītāju nemainīgo dievināšanu (fenomens!?). Un par iemīļotāko visu šo viedokļu un personāžu cīkstēšanās placdarmu, protams, kļūst prese un masu mediji kopumā.
Tomēr šajā saspīlētājā gaisotnē, kāda laba ziņa no žurnālistikas virtuves. Proti, par spīti dažu ierēdnīšu neizskaidrojamajai pretī spirināšanās kārei, gandrīz jau lietošanas kārtībā likuma grozījumi, kas paredz masu medijiem atklāt savus īstenos saimniekus. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tas tiešām būtu viens kārtīgs spēriens pa stabilo ķeblīti, uz kura labpatīkas tupēt tā sauktajiem Latvijas oligarhiem. Miljonus, būsim reāli, neviens tiem neatņems un arī politisko varu diez vai būs iespējams būtiski ierobežot, bet ir cerības stariņš attīrīt vismaz publisko telpu no viņu nomācošās ietekmes! Ir taču svarīgi, lai šajās vēlēšanās, kas būs visīstākais izaicinājums (vēlamies politiskajā sistēmā ko pamatu pamatos mainīt vai ne?), nebūtu jāzīlē, kurš onkulis kārtējo saldsērīgo rakstiņu pasūtījis, piemirstot tādu sīkumu… pieminēt, ka tagad iet vaļā apmaksāta "politiskā reklāma"!