Ko vēlējāmies, to arī esam saņēmuši. Jaunais domes sastāvs ievēlēts. Par rezultātiem – kā vienmēr – domas dalās. Bet kopumā, vismaz tie vēlētāji, ar kuriem izdevās aprunāties mums un kas vēl vakar turpināja sazināties ar redakciju, lai dalītos pārdomās, bija apmierināti un pat ļoti priecīgi. Vieni par to, ka ievēlēti ”īstie” un ”labākie”, otri – ka ”vismaz tie ar atrāvienu palikuši aiz borta”! Gan vieni, gan otri teicās tomēr pārsteigti par iznākumi un minēja, ka bijušas pat nelielas bažas…

Jāteic tomēr, kaut ar ļoti nelielām nobīdēm, tomēr šie rezultāti lielā mērā bija paredzami. Jo nebalsojam jau mēs ne par partijām, ne pārliecību, ne, kā izrādījies, arī par kārdinošiem solījumiem vairs ne. Tikai un vienīgi par cilvēkiem. Un, kas svarīgi, par saviem cilvēkiem! Tādiem, kas ”no augsta plaukta uz mums neskatās”, ”kas ir draudzīgi un saprotas ar visiem”, ”kas prot uzvesties un citiem pa galvām ar abām kājām nestaigā”, ”par tiem, kas citus, arī savu bijušos draugus un līdzgaitniekus visu laiku neaprunā un visos grēkos nevaino”… Jā, par pēdējo īpašs stāsts, jo to tiešām jūs – mūsu pastāvīgie lasītāji, un arī tie, ko priekšvēlēšanu kaislības bija atvedušas līdz mūsu portālam un feisbuka kontam, bijāt pamanījuši – bija viens saraksts un viens saraksta līderis, kas gan reklāmas izdevumā, gan arī televīzijas diskusijās nevis stāstīja par savām iecerēm un piedāvājumu risināt iespējamās problēmas, bet gan pat vienā minūtē centās un arī paguva izteikt pārmetumus bijušajiem draugiem, kolēģiem un arī apspļaudīt citus. Domē ir iekļuvis, bet vai vairs būs līderis, vai kāda komanda tiešām tādam vairs uzticēsies, – tas nu būs jautājums… Par meļiem un nekrietneļiem runājot, arī mums – avīžniekiem – zināms gandarījums; politiskās reklāmas izdevums, kas vairākus gadus centās izlikties par mediju un attiecīgi arī godīgu konkurentu, atmaskoja sevi pilnīgi un galīgi – šķiet, nevienam vairs nav šaubu, ka tas, tāpat kā Gunta Ābola vadītā troļļu fabrika, bija un ir netīras politiskās kampaņas produkts. Vienīgā maldināšana, kas, iespējams, izdevās, – vairākiem interesentiem nācās skaidrot, ka ne es – redaktore, ne arī kāds cits no redakcijas darbiniekiem vēlēšanās nestartē un arī nevienu partiju vai tās sarakstu nepārstāv, tāpēc par mums nobalsot nevar!.. Lielā antireklāma un vairāk nekā gadu ilgušie uzbrukumi avīzei un žurnālistiem tomēr bija darījuši savu – mūs tiešām sāka uzskatīt par politiķiem…

Kas vēlēšanu sakarā tiešām dara bažīgu? Tas, ka, lokālpatriotisma pārņemti, varam pazaudēt iespēju sakārtot tiešām visiem būtiskas lietas, ka varam pazaudēt (vai pat īsti neatrast) kopīgus mērķus un līdz ar to arī reālas iespējas attīstīties. Varu pievienoties arī to tukumnieku bažām, kas, jau iesaistoties priekšvēlēšanu diskusijās, uzvēra: jau pēc iepriekšējās reformas tieši pilsēta – novada centrs – ir bijis lielākais zaudētājs, salīdzinot ar dažādā ”agregātstāvoklī” atstātajiem pagastiem… Bažas vēl vairāk pastipirnājušās jau atkal diskusijās dzirdētais, kur dažai labai saraksta līderi visi labie piemēri turpmākam darbam nekur tālāk par pašas vadītā novada/pagasta robežu tā arī nav kāpuši…

Tomēr visvairāk sirds sāp par to, ka vēlētāju bijis tik maz. Jā, varam jau, kā visu pēdējā laikā, skaidrot ar briesmīgo vīrusu vai arī ”vainu”, kas noder visiem dzīves gadījumiem jeb pārāk labos laikapstākļus. Bet skaidrs arī, ka pie vainas ir arī vēlēšanu organizēšanas kārtība un, manuprāt, arī totālas CVK neizdarības. Mēs – vēlētāji – faktiski ne par ko nebijām informēti. Absurdi, bet teju katru dienu, arī vēlēšanu laikā, mums te – redakcijā, bija jāskaidro, kur un kā jābalso, kur atrodas iecirkņi, kādas ir to adreses, kāda ir balsošanas kārība, ko nozīmē tā elektroniskā reģistrēšana un tamlīdzīgi. Kā ierasts iepriekšējos gadus, nebija neviena paziņojuma, ko katrs vēlētājs saņemtu personīgi. Tāpēc daudzi tā arī neattapa, kas tad ir tie ”visi iecirkņi”, kas nu skaitās viņējie. Bet vai tad būtu bijis grūti nosūtīt kataram ierasto lapiņu ar to pašu, mūsu novadnieku gadījumā 30 vēlēšanu iecirkņu sarakstiņu, lai nav pa kaktiem jābakstās? Mums, redakcijai, vajadzēja iesaistīties vairāk? Jā, arī šādus pārmetumus saņēmām (to gan bija absolūtā mazākumā, jo uzklausījām ļoti daudz pateicību!). Un uz to varam teikt, ka šoreiz tiešām vairāk nevarējām. Pieci-seši cilvēki vairāk nevar, jo jau tā pēdējās nedēļās strādājām pat 14 stundas dienā…

Un tad vēl paliek divi iemesli, kuru dēļ nez kādēļ prātā nāk vienu kaimiņu pustrakais Baķka un otru – mūžīgi mūžīgais vadonis… Un šausmas manu baltkrievu draugu acīs, un kolēģis žurnālists, kas ekrāna priekšā izvaro pats sevi, lai, iespējams, izglābtu spīdzināšanai pakļauto mīļoto, un bezcerība par iespējams nekad neiegūstamo brīvi…

Kas mums vainas – savā valstī, savā zemē, labklājīgā valstī dzīvojot?! Ja divas trešdaļas pilsoņu uzskata, ka viņi ir niecības, kuru balss nav neko vērta, vai arī ka viņiem ir vienalga, kas un kā paša sētā, zemē un valstī notiek, tad… Jā, vai esam to pelnījuši? Savu zemi un valsti…