Izmaiņas valstī skar arī alkohola tirdzniedzību. Proti, Saeimā atkal tiek cilāts jautājums par zaļo gaismu alus tirgotājiem.

Un komentāru, protams, šajā sakarā netrūkst. Ideālistiem ir skaidrs teorijā balstīts redzējums – jo mazāk nevēlamu kārdinājumu, jo labāk. Ja kūtrie aliņu naktī nemeklēs, tad labi – mazāk risku un iespēju nodzerties. Savukārt merkantilie praktiķi teic, ka alus tirgošana no daudziem aspektiem būtu pat ļoti vēlams pasākums – iegūs alkohola ražotāji (stop! atgādinām – Latvijas alus darītavas pieder galvenkārt ziemeļvastu uzņēmumiem), sava artava vismaz 2 miljonu apmērā atlekšot valstij, kas (pdomājiet tikai!) šo naudiņu varētu ieguldīt grūstošās veselības aprūpes balstīšanā. Un vēl – tie, kas dzerot, dzeramo tāpat dabūšot jebkurā laikā; un jebkurš aizliegts rūpals tik veicinot točku un mafijas darbību. Paturpinot šo domu, varētu arī paironizēt – padomājiet tik, legalizētu pie mums vieglās narkotikas līdzīgi kā Holandē, kāds trieciens tas būtu narkobiznesam!?
Uzklausot šos dažādos argumentus, mulsina degsme, ar kādu vēlamies nodzerties vai nodzirdīt. Jau trekno gadu sākumā Veselības ministrijai bija skaidrs, kas jādara, lai ierobežotu alkohola patēriņu – sadarībā ar atkarības speciālistiem tika izstrādāts pat īpašs plāns, ko atlika vien īstenot, taču… Nebija (arī tolaik, treknajos gados!) valstij naudiņas! Tāpēc vienīgās realizētās izmaiņas – drastiskie sodi šoferiem dzērājiem, kas, ja ticēt sociālantropologiem, ir pirmais sabiedrības solis rasisma virzienā (princips tāds – padariet kādu par izstumto un iznīciniet). Tagad TP (Tautas partija, ja kāds neatceras) treknā rupora Venta Armanda Kraukļa balsī mēs tiekam aicināti atpakaļ brīvi pieejamā alkohola laikos…
Taču, lai kādi nebūtu argumenti, runa ir par tendenci – atbalstām nodzeršanos vai nē? Katrs solis, arī vismazākais, ir labs, ja izvēle zināma. Pat, ja alu naktī nepirks vien "svētdienas dzērāji", arī labi.