Drīz būs pagājis jau ceturtdaļgadsimta, kopš mūsu pilsētvidē aktualizējās atkritumu šķirošanas tēma un parādījās jauni, neierasti objekti – šķirojamo atkritumu konteineri. Pirms tam vairums no mums visus atkritumus sameta vienā spainī, aiznesa uz vienu konteineru un ar to arī mūsu personiskā līdzdalība planētas glābšanā beidzās.

Lai sabiedrību pieradinātu pie jaunās kārtības, tika ieguldīti ievērojami līdzekļi. Tapa bukleti, plakāti, skaidrojošas publikācijas un dažādas kampaņas. Mums pacietīgi stāstīja, ka papīrs un plastmasa jāmet vienā konteinerā, stikls – citā, bet banānu mizām, vecām zeķēm un izlietotām autiņbiksītēm tur nav ko meklēt.

Teorētiski viss šķita vienkārši. Praktiski – mazliet sarežģītāk.

Padomjlaikos projektēto daudzdzīvokļu namu miniatūrajās virtuvītēs, kur dažkārt grūti atrast vietu pat vienam atkritumu spainim, nu jānovieto vēl divus. Pēc kāda laika tiem pievienojas vēl trešais – depozīta tarai. Tātad – kopā četras urnas vienā telpā, kur jau tā grūti apgriezties.

Tomēr cilvēki pierada. Ne visi un ne uzreiz, bet pierada. Daudzi patiešām centās.

Tad sākas ikdienišķie pārbaudījumi. Ne visus papīra atkritumus iespējams iedabūt konteinerā, jo atvere paredzēta, šķiet, vēstules aploksnei vai brokastu pārslu paciņai, nevis ledusskapja, televizora vai mēbeles iepakojumam. Pirms palīdzēt dabai, cilvēkam vēl nācās apgūt kartona amatniecības prasmes, jo lielie un cietie iepakojumi bija jāplēš, jālauž vai ar nazi jāsagriež nelielās strēmelēs. 

Daži to pacietīgi darīja. Citi kasti nolika turpat blakus konteineram. Daži tika pieķerti vai nosūdzēti un saukti pie atbildības.

Šādu rīcību, protams, nevar attaisnot. Ja reiz kasti esi atvedis līdz šķirošanas laukumam, teorētiski tā būtu jānovieto paredzētajā vietā. Tomēr reizēm rodas jautājums: vai infrastruktūra tiek veidota cilvēkiem, vai arī cilvēki tiek uzskatīti par infrastruktūras piedēkli? Tā vietā, lai padomātu par ērtāku konteinera konstrukciju, nodrošinot iespēju lielāka izmēra kartona nodošanai, ērtāk šķita sastādīt protokolu un soda kvīti. Tā nu dažs labs cilvēks, kurš bija godprātīgi atšķirojis kartonu no sadzīves atkritumiem, aiznesis to līdz šķirošanas punktam, bet nespējis iestūķēt mazajā atverē vai pārpildītajā, bet neizvestajā konteinerā, beigās varēja tikt pielīdzināts ļaunprātīgam vides piegružotājam. 

Tas pats attiecas arī uz tiem neapzinīgajiem, kas nevēlējās veikt “atkritumu tūri” pa pilsētu tādēļ vien, ka nav savlaicīgi veikta šo “zvanu” izvešana, un sašķiroto materiālu atstāja turpat pie “zvana” vai iemeta pie sadzīves atkritumiem. Tādējādi ar milzu ieguldījumiem izveidotā sistēma vērsās pati pret sevi, radot situācijas, kad nešķirot dažkārt bija ērtāk nekā šķirot.

Protams, būtu negodīgi visu vainu uzvelt sistēmai. Arī sabiedrības attieksme nereti bijusi, maigi izsakoties, savdabīga. Šķirošanai paredzētajos konteineros mesti sadzīves atkritumi, turklāt to apjoms ir šokējošs – pat vairāk kā puse no konteinera satura. Turklāt pie šķirošanas laukumiem tiek regulāri atstātas mēbeles, matrači, podi, remontdarbu atlikumi un maisi ar nezināmu saturu. Pašvaldība bijusi spiesta atzīt, ka atsevišķi šķirošanas punkti mēdz līdzināties izgāztuvēm, un šķirošana zaudē jēgu, jo “zvanu” saturā ir pārāk daudz sadzīves atkritumu. 

Un tagad esam nonākuši līdz brīdim, kad sākas vairāku šķiroto atkritumu savākšanas punktu demontāža. Tiek solīta jaunu punktu veidošana, tātad pati sistēma gluži likvidēta netiek. Vecos punktus daļēji novāc, dažviet būvēs jaunus, bet privātmāju iedzīvotājiem tiek piedāvāti individuāli konteineri... 

Ko pārejas periodā? Vai tiešām visi līdzšinējie šķirotāji arī turpmāk būs tik apzinīgi un ar saviem maisiņiem dosies ekskursijās pa pilsētu, meklējot vēl atlikušos “zvanus”? Daži droši vien tā darīs. Bet ne visi. Jo pie mums, diemžēl, vismaz pusei iedzīvotāju šķirošanas jautājumi ir pilnīgi “pie kājas”. Ja sadzīves atkritumu maisu izdodas iemest bezmaksas šķirošanas konteinerā, viņi jūtas kādu centu ietaupījuši. Nekur tātad nav zudusi padomjlaiku filozofija, ka kopīgais nepieder nevienam, ka to drīkst piegružot, salauzt un izmantot personiskam izdevīgumam, jo atbildība kaut kādā mistiskā veidā izšķīst starp pārējiem sabiedrības locekļiem.

Tomēr līdzīga attieksmes problēma nereti vērojama arī dienestu pusē. Uzstādīt konteineru vēl nenozīmē izveidot funkcionējošu šķirošanas sistēmu. Ar sabiedrības informēšanu nepietiek nodarboties tikai projekta sākumā, izglītošana nav vienreizējs ķeksītis projekta atskaitē.

Ir jādomā arī par to, lai sistēma būtu radīta ne vien vides saudzēšanai, bet arī būtu ērta pašiem cilvēkiem. Ja tā būs ērta un pārdomāta, iedzīvotāji to labprāt izmantos. Un to var izveidot ērtu. Kaut vai šāds sīks piemērs no Lestenes, kur papīra un plastmasas konteinera atvere ir divas reizes plašāka nekā Tukumā, un nav nekādu grūtību tikt galā ar lielajiem kartona iepakojumiem. Un brīnums – pie šiem “zvaniem” neveidojas izgāztuves. Tātad – viss ir iespējams. Vajag tikai gribēt!