Par dāvanām, tāpat kā par mirušajiem, – vai nu labu, vai neko, jo dāvinātam zirgam jau zobos neskatās. Filmas «Kriminālās ekselences fonds» finansiālais balsts ir filmas potenciālo skatītāju saziedotie līdzekļi (atšķirībā no visām pārējām 2018. gada spēlfilmām). Droši vien tāpēc kinokritiķi un visi citi filmas analizētāji tik maigi izturējušies pret tām pilsdrupām, ko rumaka mutē, ja tajā dziļāk ielūkotos, varētu arī atrast. Atvairot konservatīvo filologu, dāmu, romantiķu un visu citu liekuļu, kas negrib lietas saukt īstajos vārdos, uzbrukumus, filmas leksikas aizstāvji ar paceltiem šķēpiem ir iestājušies naturālisma pozīcijās – cīņā par to, lai varoņu sarunas izklausās pēc iespējas dabiskāk, lai skatītāju vēlme pēc dabiskā jeb dabiskās vajadzības tiktu realizētas.

Filma ir 121 minūti gara, tajā 108 reizes izskanot (pati neskaitīju!) krievu lamuvārds, kas apzīmē vissenākās profesijas pārstāves – asociatīvi saistītas ar Aleksandra Čaka ielu. Tātad – gandrīz katrā minūtē pa vienam atbrīvotam tabu vārdam. Kāds skatītājs feisbukā izteicies: “Necenzētā valoda filmai piedod īpašu noskaņu un emocionālo dimensiju. Ainas ir sirsnīgākas, patiesākas un smieklīgākas, tieši pateicoties kolorītajiem izteicieniem un valodas lietojumam, pie kam gandrīz visas rupjības latviešu mēlē.” Interesanti, par cik mērvienībām dimensija būtu samazinājusies, ja lamuvārdu būtu uz pusi mazāk vai nebūtu nemaz… Žēl gan jūsmīgajam skatītājam noraut rozā brilles no acīm, bet diemžēl 108 reizes pieminētajam vārdam nekāds nacionālais kolorīts nepiemīt. Varbūt arī tas latviešu puisis, kas šo filmu novērtēja ar vārdiem “kruts bazars”, būtu ļoti pārsteigts, uzzinot, ka leksiku aizņēmies no citas valodas. Kāda sabiedrībā pazīstama radošās inteliģences pārstāve starojot teica, ka sākumā esot bijusi neērtības sajūta, bet pēc tam pieradusi un novērtējusi valodas dabiskumu. Un cilvēks laimīgs, ka var soļot kopsolī ar tiem, kam humors zem jostas vietas ir sirdij tik tuvs. Uh, cik ātri mēs aprodam ar visām draņķībām, bet literāro valodu dažs labs nevar iemācīties arī divpadsmit gadu laikā!

Necenzētā valoda izmantota, lai radītu valodas dabiskumu, kā apgalvo filmas veidotāji un visi viņu papagaiļi. Kāpēc tad pārējo varoņu valoda ir gaužām nedabiska – kā parodija par latviešu padomju spēlfilmām (it īpaši ražošanas sapulces jeb kinoscenārija apspriešanas ainas vai kaimiņienes runa)? Tātad nav ievērots vienots stils. Ja kaut ko daudzkārt atkārto, tas devalvējas, zūd mākslinieciskais efekts. Latviešu kinomāksla savu verbālo nevainību, šķiet, zaudēja filmā «Aveņu vīns», kur izmeklētājs, lai apturētu aizdomās turamā nesakarīgo attaisnošanos, pilnīgi iederīgi teica: “Beidz d…ies!” Publika izbrīnīti saskatījās un sprauslāja bārdā. Lūk, tas bija notikums!

Lasot un klausoties internetā atsauksmes par filmu, izrādījās, ka, pati to nemaz nenojaušot, esmu noskatījusies “vienu no visu laiku labākajām filmām”, vienu no pēdējā laika kino pērlēm”, ko citēšot vēl mūsu bērni un mazbērni. Patiess prieks, ka daļa sabiedrības beidzot uzrunāta sev saprotamā valodā, bet vai tāpēc šī filma uzskatāma par nacionālo dārgumu? Mīļie, vai tik šis karalis nav kails?