Tā nu sagadījās, ka trešdienas vakarā divi Latvijas Televīzijas sižeti – par nocirsto ozolu Mārupē un Mālpils pienotavas piedraņķēto upi – gan jau ka daudzus atstāja ar vaļā mutēm. Aiz bezspēcības, izmisuma un lielām dusmām. Lai gan tiek ieteikts neplēst matus par to, ko tāpat nevar ietekmēt, tā bezspēcības sajūtas jau rodas no tā, ka abi šie gadījumi bija ne vien ietekmējami, bet arī novēršami. Taču visvairāk kreņķu rada tas, ka tie ļoti labi parāda, kā mēs dzīvojam, kā strādājam, kā attiecamies pret vidi, pret kokiem, pret upēm, ezeriem, pret visu, kas mums apkārt un, galvenais, ko neesam ne radījuši, ne stādījuši, ne audzējuši…

Mēs zinām, ko nozīmē neattīrītu notekūdeņu ieplūšana Šlokenbekas dzirnavu ezerā – simtu simtiem vai tūkstošiem zivju bija pagalam. Protams, zivis ezerā  atjaunojās, taču visdrīzāk tā arī neviens kopš tā laika nav pētījis, kādas sekas toreiz atstāja šī avārija un kā, iespējams, vēl tagad ietekmē ezeru, Slocenes upi… Ja Mālpils gadījumā vides speciālisti saka, ka triju mēnešu laikā uzņēmumam, kas ar piena produktiem piesārņo upi, ir lietas jāsakārto un ja zināms, ka tas jau šādus pārkāpumus darījis arī iepriekš, tad jāvaicā – kurš atgriezīs dabai šo upi? Kurš domās par visu to dzīvo radību, kas tajā dzīvo, vai, pareizāk sakot un ņemot vērā mūsu piemēru, droši vien sen vairs nedzīvo?

Bet, ja runājam par nocirsto ozolu pie jaunbūves Mārupē, arī šī situācija ir diezgan tipiska. Kā varēja noprast, vieta jaunbūvei izvēlēta – vai nu naudas trūkuma, vai citu iemeslu dēļ tik maza, ka koks kļuvis dabisks traucēklis, no kura iespējami ātri jāatbrīvojas. Jo koks, iespējams, no šādu īpašumu attīstītāju viedokļa nav vērtība. Tos nocērt liegumos, aizsargājamās teritorijās un citur. Dabas skaitītāji apzinājuši, ka pēdējos piecos gados zaudēti 4000 hektāru meža biotopu. Neatgriezeniski. Aiz alkatības, vai, to vairs neviens nepateiks, jo tiem, kam uzliek sodus, tie, jādomā, tos samaksā, un viss… Bet, ja runājam par to, ka pie vainas pārāk mazs zemes gabaliņš, mēs paši savā pilsētā redzam sekas, ko nozīmē, ka vēlamies mazā vietiņā iespiest ko lielu. Tepat Tukumā, Meža ielā, daudzdzīvokļu māju pagalmā, starp tuvu esošam ielām pirms daudziem gadiem vēl iecēla tirdzniecības centru. Tagad, kā redzam, te nav vietas automašīnām, un arī cilvēkiem – ne ērtas vietas bērniem, kur spēlēties, ne apstādījumiem, ne kam citam… Visapkārt vienas automašīnu rindas un ielu troksnis… Protams, ir ērti kaut čībās aizskriet uz veikalu, bet – kvalitatīva, laba dzīves telpa jau nerodas tikai no veikala.

Bet izbrīns par šiem gadījumiem ar to tomēr nemazinās. Šķiet, gribētos, lai dabas un vides sargātāji būtu ar stingrāku muguru un drosmīgāki. Varbūt tas liktu vairāk domāt, pirms tādas cūcības dara.