Atbilde uz šo jautājumu gan nebūs meklējama kaut kur visuma plašumos, iespējams, mājojošas, bet nekad neredzētas būtnes, bet gan pie mūsu pašu deputātiem un pašvaldību darbiniekiem, jo tieši viņu rokās ir lemt, vai mūsu dzīve būs ērta un viegla, vai tieši otrādi – mēs tiksim ierobežoti, reglamentēti un visādi citādi, kā mēdz sacīt – noslīcināti papīros. Tāpēc arī ir šāds jautājums – vai viņi no savas augšas redz tos, kas ir spiesti viņu lēmumus pildīt, vai arī darbā par galveno uzskata tikai savas ērtības. Un atbilde ir, ka, vismaz no malas raugoties – šķiet, ka atsevišķos gadījumos dome savā birokrātijā pat pārspēj valsti. Piemēram, kā augustā, tā septembrī deputāti diskutēja par konkursa «Radi Tukumam» nosacījumiem. Konkursa nolikums vien sarakstīts uz deviņām lapām, un vēl ir kaudze pielikumu, lai gan apgūstamā summa vienam projekta iesniedzējam ir 3000 eiro, bet kopā vienam projekta uzsaukumam – 13 000 eiro. Tieši tikpat daudz lapu jāizlasa tam, kas gribētu pretendēt uz konkursu Latvijas vides aizsardzības fondā, kur kopējā apgūstamā summa ir 30 reižu lielāka – gandrīz 400 000 eiro. Tikmēr Cēsīs, kur tiek rīkots šāds pat konkurss ar tieši tikpat lielu – 3000 eiro pašvaldības atbalstu vienam pretendentam, konkursa nosacījumi pieejami uz pusi mazākā lapu skaitā – četrās (pieejams arī izvērstāks dokuments), bet tai pašā laikā atbalstāmo jau gadiem bijis daudz vairāk nekā Tukumā. Lai arī atbilde uz šo iebildumu no mūsu domes bija, ka neviens potenciālais pretendents tam neesot iebildis un viens jau tagad esot pieteicies, mums šķiet, ka tā ir tāda mazliet acu aizmālēšana. Viens variants – dome uzraksta gargabalu ar mērķi – ka tikai kaut kas nenotiek, paredzot visus iespējamos riskus un neriskus, nedomājot, ka tam, kurš savu darbu dara, ieraugot daudzos nosacījumus, nolaižas rokas pieteikties. Līdzīgi tas ir arī ar atbalstu vēsturiskajām ēkām – kā teikuši iedzīvotāji, nosacījumi esot tik sarežģīti, ka tajos ātri var apmaldīties, tāpēc arī interese šo finansējumu izmantot, ja salīdzinām, cik Tukuma vēsturiskajā centrā ir vecu ēku – neliela.

Saprotams, ka tam, kas izmanto pašvaldības naudu ir jāatskaitās par to līdz pēdējam centam. Un, protams, arī domei ir jābūt garantijai, ka naudas saņēmējs nav vēlējies vien risināt savas finanšu problēmas, nevis veidot jaunu uzņēmumu vai produktu, vai sakārtot savu namu. Taču pret krāpniekiem pat 100 lapu likums, kā zināms, nelīdzēs, taču sarežģīti nosacījumi, kaut arī labi gribēti, priekšlikumu var pārvērst čikā.

Un vēl – prasot no kāda striktu un precīzu pašvaldības naudas izlietojumu, droši vien būtu jāpadomā, lai arī pati pašvaldība būtu tikpat kristāltīra – lai katram darbam, kura finansēm tiek prasīts skaidrojums, tas arī tiktu sniegts. Tomēr par nožēlošanu jāsaka, ka tā vis nenotiek.