Vai spēsim nosargāt cilvēktiesības?
Interesanti, ka ziņu portālos plaši apspriestie nu jau bijušā psihoterapeita Viestura Rudzīša izteikumi par vardarbību Latvijā izskanējuši tieši visā pasaulē plaši atzīmētās Starptautiskās Cilvēktiesību dienas priekšvakarā. Šķiet, tas arī devis ievirzi Resursu centram «Marta» atzīmēt šo datumu, norādot uz Latvijas sieviešu tiesībām saņemt vienlīdzīgu un līdzvērtīgu attieksmi daudzās jo daudzās jomās, kur tādas vēl nav.
Piemēram, joprojām sievietes, strādājot vienu un to pašu darbu, pelna mazāk nekā vīrieši; sievietēm ir mazākas iespējas ieņemt amatu; nereti priekšnieks vīrietis ar nepaklausīgajām darbiniecēm izrēķinās… Te gribot negribot jāatceras daudzie skandāliņi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā starp Jutu Strīķi un Jaroslavu Streļčonoku. Sabiedrība no tiem nogurusi, palikusi skeptiska un arī uzticība iestādei ir iedragāta. Diemžēl tas nerūp ietiepīgajam un laikam jau ne īpaši gudrajam Steļčenokam. Savukārt Strīķei tiesā gūtās uzvaras varētu būt prasījušas gan nervus, gan veselību. Līdz šim nav dzirdēts, ka par amatpersonu nepareizi pieņemtajiem lēmumiem kāds tiktu saukts pie atbilstības, taču valsts resursi tiek tērēti, jo kompensācijas cietušajai taču izmaksā no nodokļu maksātāju naudas, ko varētu izlietot lietderīgāk. Nu kur gan te vēl runāt par tādiem smalkumiem kā cilvēktiesības!?
Par cilvēku tiesībām uz dzīvību un veselību pat varam nerunāt, kārtējo reizi dzirdot, ka sabiedrība tiek mudināta vākt līdzekļus kāda smagi slima bērna dzīvības glābšanai.
Kādas var būt cilvēka tiesības piedalīties sev nozīmīgu jautājumu lemšanā nu kaut vai pašvaldības līmenī, ja dažās pašvaldībās, pārkāpjot likumu un arī pašas nolikumu, pat komiteju un domes sēdes (teorētiski jābūt atklātām un katram iedzīvotājam apmeklējamām) notiek pēc nenosakāma grafika, reizēm par pārmaiņām paziņojot savā mājas lapā tās pašas dienas rītā vai nepaziņojot nemaz…










