Otrdiena valdībā, bet ceturtdien – Saeimā iecerēts vienoties par apmēriem un sistēmu kopumā, kā tiks sniegts valsts atbalsts iedzīvotājiem, lai kompensētu straujo energoresursu kāpumu. Visticamāk, sagaidāmas arī diskusijas.

Pat mūsu salīdzinoši nelielajā kolektīvā par atsevišķiem punktiem nav vienprātības. Nu, piemēram, vai, paredzot kompensācijas par malkas piegādi, būtu jāuzrāda kāds maksājuma dokuments? Zinot, kā ir ar to malkas gādāšanu realitātē, īpaši cilvēkiem, kuriem nav sava meža, citādi pieejama kurināmā, protams, šķiet, ka šāda prasība ir nedaudz tā kā…muļķīga… Taču tad, ja atceras, cik puspelēks vai pat pavisam pelēks dažkārt mēdz būt šis malkas tirdzniecības bizness, atkal gribas domāt, varbūt pat labi, ka tā – ar šo prasību  dažus kaut mazliet pakustinās uz to godīgāko uzņēmējdarbības pusi. Katrā gadījumā, nešķiet, ka koku zāģēšanu būtu jāiegrūž vienā zonā ar sēņu, ogu un zālīšu lasīšanu, kur, ja gadā neietirgo vairāk nekā 3000 eiro, par nodokļu maksāšanu galvu lieki nav jālauza! Vēl arī tas, ka no jauna riteni jeb problēmas risinājumu jau nemaz arī nebūtu jāizdomā. Jau šobrīd, ja cilvēks vēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā un pretendē uz tā dēvēto mājokļa pabalstu, kur cita starpā ir sadaļa ”kurināmā iegādei”, ir virkne dokumentu, ko tomēr būs jābūt gatavam uzrādīt. Par malku runājot, Tukumā pat ir vēl kāds risinājums – sociālais dienests jūsu vajadzībām to iegādājas pats.

Jāpiebilst, ka reizēm, protams, arī mēs – redakcija – saņemam pa kādai sūdzībai, kur cilvēks lieki sociālā dienestā no kabineta uz kabinetu izdzenāts. Tāds nesenākais, bet ne Tukuma gadījums, par seniori, kurai Rīgā pēkšņi pieprasīta bankas izdruka, kaut mājās, protams, tādas tehnikas vienības kā printeris – nav, bet bankā, lai uzprasītos uz pieņemšanu un to nelaimīgo izdruku dabūtu, arī tā uzreiz tajā pašā dienā tikt nav iespējams. Kā būtu, ja seniore vispār bez konta?… Taču šajā gadījumā, tāpat kā gribētos domāt, vairākumā citu, galvenā problēma tomēr ir ne tik daudz papīros un prasībās,  cik konkrētajā sociālā dienesta darbiniekā, kurš nav diez ko ieinteresēts cilvēkam palīdzēt. Vai to atrisinātu cienīgāks atalgojums šajā darbā? Varbūt un ļoti iespējams, bet nu tikpat no svara arī  personība un atbildība darbam sociālajā dienestā kopumā.

Kā par malku lems valstsvīri – būs vai nebūs vajadzīgs tas dokuments, vēl redzēs, bet jau tagad daudzmaz skaidrs, ka atbalsts būs teju universāls – pieejams visiem, neatkarīgi no kurināmā un mājsaimniecības rocības. Tas, jāatzīst, mani ļoti mulsināja jau pandēmijas laikā, kad vienreizējās, tomēr gana lielās tā sauktās helihoptera naudas dabūja ikviens vecāks, un arī uzņēmējdarbību atbalstīja tādā apjomā, ka dažās nozarēs uz brīdi pat bija daudz izdevīgāk nestrādāt, nekā censties ievērot spēkā esošos Covid-19 piesardzības pasākumus. Īsāk sakot, – izšķērdīgi! Vai tas tā tiešām domāts arī šajā reizē, vai arī esošā valdība priekšvēlēšanu gaisotnē vienkārši nobijusies, ka sadusmos kādu nebūt sabiedrības grupu, ne man to, protams, atbildēt. Tomēr, apsteidzot notikumus, varu gandrīz droši teikt, ka kritizētāji atbalsta sistēmai, kas kliegs, ka tomēr par maz, tāpat uzradīsies. Vēlēšanas taču!