Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo – cik cilvēku un televīzijas kanālu – tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu – pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu – tipisko letiņu dabu.

Jājautā: nu kādu tad redz Latviju pasaulē? Šoreiz nerunāju par mirkļa slavas uzplaiksnījumiem kultūrā, sportā vai zinātnē, bet gan par Latviju un tās iedzīvotājiem kopumā? Domāju, ka nebūs melots, ja teikšu, ka lielākā pasaules daļa nemaz nezina, kas tā tāda ir – Latvija. Un ne jau tikai Ugandas lopkopis ir tik ģeogrāfiski neizglītots, bet pat vidusmēra vācietis labi, ja spējīgs uz kartes sazīmēt "Baltiju" (pārbaudīts praksē). Vēl mazāk ir tādu – ar attieksmi, kuriem patīk vai nepatīk Latvijā, tīkami vai netīkami šķiet šeit mītošie ļaudis. Tieši tādēļ, kad dzirdu, redzu, lasu par kādu ārzemnieku, kas slavē mūsu valsti un tās iedzīvotājus, manī sirsnība plūst pār malām! To vidū – starp citu – ir arī gruzīni, kas šķiet dzīvo pietiekami tuvu, lai Latvijā būtu pabijuši, bet pietiekami tālu, lai neredzētu mūsu trūkumus. Tādēļ, vismaz man, bija un ir tik nozīmīgi izteikt gan oficiālu, gan neoficiālu atbalstu šai valstij un tautai un palīdzēt gan morāli, gan materiāli šajā kara situācijā. Bet ko dara "tipiskais latvietis"? "Ēee, mums tak pašiem nav ko ēst, bet valsts vēl svaidās ar naudu priekš kaut kādas Gruzijas!" saka viens. "Kāpēc gruzīniem jādod asinis – Latvijā jau pašiem to trūkst?" komentē otrs. "Gruzīni… paši vainīgi!" secina trešais un vēl piebilst, ka labāk būtu, ja Latvijas valdība pat nepīkstētu – ka nesāk arī mūs krievi bombardēt! To, ka 100 000 nav nekāda milzu summa, nav pat vērts pieminēt… Un arī fakts, ka lielākie kliedzēji ir tādi cilvēki, kas ikdienā tepat, Latvijā nevienam neziedo un asinis nenodod, arī nav pat tik būtisks. Būtiska, manuprāt, ir atziņa, ka latvietim – tam tipiskajam – vieglāk ir sēdēt pie datora un rakstīt naidīgus komentārus, nekā reāli pakustināt savu pēcpusi un ko mainīt lietu kārtībā. Viņam vienkāršāk ir atrast iemeslu, kādēļ nepalīdzēt, nevis rast iespējas, kā to izdarīt – kaut tikai ar vārdu. Un kā mēs varam gribēt, lai pasaulē mūsu tautu kāds mīl, ja, tos dažus, kam patīkam – "uzmetam"?