Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks – bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."

Daži pašpārliecināti sīkulīši figurē arī mūsu pašu Latvijas politiskajā virtuvē, piemēram, tautā sauktais Hūtes kungs, kas, klusi darbojoties, savā tāltālajā provincē nervus pabojājis nevienam vien politiķim un tiesībsargājošo iestāžu vienkāršajam darbinieciņam. Tomēr stāsts šoreiz ne gluži par viņu vai viņa ekscentriskajām attiecībām ar likumu, bet par sindromu kā tādu.
Tātad – hipotēze: ja jau maziem cilvēciņiem tiek piedēvēts izcils žiperīgums, varbūt var secināt, ka garie eksemplāri diez ko neizceļas ar savām spējām operatīvi rīkoties? Un man pat būtu piedāvājums – šo pazīmi nodēvēt par… Zatlera sindromu (Lai piedod man tie, kas uzskata to par valsts "simbola" zaimošanu!). Pēdējā laikā sāk šķist, ka prezidenta kungu var bīdīt kā vien grib, un savu viedokli viņš maina biežāk nekā vējrādītājs virzienu! Solīja viņš visādi valdības un Saeimas darbību stimulēt, pat ar atlaišanu draudot, ja netiks noorganizēta kārtīga reorganizācija, kuras rezultātā gan valsts līdzekļi tiktu ietaupīti, gan tautai tīkamākas sejas vadībā parādītos. Tomēr ministri un valdošo partiju stūrmaņi ne tikai visa veida "saīsināšanai" aktīvi pretojas, bet ar vēl klaji paņirgājas, kā, piemēram, Saeimas priekšsēdētājs Daudzes kungs, kas uzsvēra, ka prezidentam jau nu galīgi neesot nekādas tiesības jel kādus ultimātus uzstādīt. Centās Zatlers, vēl centās savu mugurkaulu taisni noturēt un neuzmanīgi izteicās, ka premjers viņa acīs "uzticību" zaudējis. Taču pēc kārtējās ārkārtas sanāksmītes, pēc stundām ilgas parunāšanās… atzina šo valdību par…valdīt spējīgu. Zatlera sindroms?