Ziņu portālos aizvien rodama kāda interesanta ziņa. Tā, piemēram, manu uzmanību saistīja diskusija par to, ko iesākt ar tiem Saeimas deputātiem, kuri nepilda savus darba pienākumus – neapmeklē Saeimas sēdes, nepiedalās komisiju darbā. Izrādās, ka ir deputāti, kas nav apmeklējuši pat pusi no Saeimas sēdēm, nemaz jau nerunājot par komisiju darbu. Saeimas kārtības rullis gan paredz, ja deputāts trīs reizes nav piedalījies komisijas darbā, par to tiek paziņots frakcijai. Ja deputāts turpina neapmeklēt komisiju sēdes, viņu var atsaukt un viņa vietā nāks cits…
Lasot šīs rindiņas, prāta nāk medaini lipīgie priekšvēlēšanu solījumi par to, kā ikviens no deputātu kandidātiem ir gatavs ziedot savu darbu un laiku, un pat dzīvi sabiedrības labā, kā jo čakli strādās, uzupurēsies, cīnīsies par visas valsts un līdzcilvēku labklājību… Un kas tad nu?! Solītāji nespēj izpildīt pašu elementārāko – ierasties savā darba vietā un vismaz elementārākajā veidā apjēgt, kas un kā valstī, kurai ziedoties apņēmušies, notiek!
Šajā kontekstā gribot negribot jāaizdomājas arī par pašvaldību deputātiem, par to, cik čakli viņi apmeklē domes un komiteju sēdes, cik atbildīgi balso par vienu vai otru priekšlikumu. Tiesa gan, pašvaldību deputātiem, atšķirībā no Saeimas deputātiem, ir jāstrādā arī ikdienišķais, tā saucamais maizes darbs un sēdēs jāpiedalās pāris reizes, augstākais – reizes trīs mēnesī. Jāteic – ja paanalizētu un paskaitītu sēžu apmeklējumu, dažiem deputātiem, piemēram, Engures novadā nebūtu īpaši ar ko lepoties. Jāatzīst, ka arī novada sabiedriskajos pasākumos, ja nav priekšvēlēšanu laiks, deputātus bieži sastapt nevar, pat vēl vairāk, ir arī tādi, kuri, šķiet, novada dzīvē vispār nepiedalās. Vai tieši tas bija solīts vēlētājiem?
Saeimas deputāti ir devuši zvērestu, un piedalīšanās sēžu un komisiju darbā ir viņu tiešais darbs. Visticamāk, pārdevēja, ja kavētu darbu, bez liekām debatēm tiktu no darba atbrīvota. Vai tiešām deputāts var atļauties to, ko nedrīkst, piemēram, pārdevējs vai, teiksim, skolotājs?