Nedaudz dīvaina sajūta, ka gandrīz tajā pat laikā, kad 1991. gadā notika augusta pučs, kad tik daudz cilvēku riskēja ar savu dzīvību, lai saglabātu brīvību Latvijai, antivakseri Rīgā rīko protesta akcijas pret valdību. No pieejamās informācijas gan grūti saprast, vai protesta akciju rīkotāji patiešām ir tie, kuri baidās no vakcinācijas un savu protestu izsaka atbilstošos plakātos un transparentos, vai esošie un bijušie ekspolitiķi, kuri, zaudējuši varu iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, gaidot nākamās Saeimas vēlēšanas, gatavojas, vai, pareizāk sakot, uzsākuši jaunu reklāmas kampaņu. Jāatzīst, ka sajūtas šajos notikumos dažkārt ir stipri līdzīgas – kā 1917. gada revolūcijas priekšvakara aprakstos. Nav arī grūti iedomāties, cik šīs aktivitātes Latvijā tīkamas Kremlim un Lukašenko.

Es negribu teikt, ka valdība visu izdarījusi pareizi. Sākot ar neizlēmību pandēmijas laikā, tad īpatnējie noteikumi par iepirkšanos mazajos veikalos, iepirkšanās liegšanu būvmateriālu veikalos, kur noteikumi tāpat tika apieti ar līkumu, un beidzot ar dārgā un neefektīvā vakcinācijas biroja izveidi, kas arī savā ziņā ir radījis cilvēkos neuzticēšanos vakcinācijai. Pandēmijas laiks parādīja arī iepriekšējo valdību nesakārtotās lietas valstī. Kā īlens no maisa izlīda nodokļu jautājums. Izrādījās, ka diezgan daudz uzņēmēju nevarēja saņemt pandēmijas laika atbalsta maksājumus, jo paši nebija maksājuši nodokļus. Tas ir tikai loģiski, ka šo jautājumu valdība centās sakārtot, jautājums ir tikai par to, cik noteikumu rakstītāji ir zinoši un cik iedziļinājušies konkrētajā situācijā. Attiecībā uz nodokļiem ir uzņēmēji, kuri izsaka pamatotas pretenzijas, jo daudziem tas ir izdzīvošanas jautājums, un, acīmredzot, būs jomas, kur nāksies ieviest korekcijas, bet ir arī citas situācijas. Diemžēl ir uzņēmēji, kuriem vienkārši nepatīk maksāt nodokļus, kuri vienu lielu uzņēmumu ir sadalījuši mikrouzņēmumos. Un šim uzņēmējam nemaz nerūp, ka strādājošie paliek bez sociālajām garantijām. Uzskatu, ka tieši šī valdība pandēmijas apstākļos atbalstīja arī sociāli neaizsargātākās grupas – pensionārus un ģimenes ar bērniem, kas līdz šim mūsdienu Latvijas vēsturē nav bijis. Arī pensiju indeksācijas ir taisnīgākas un jūtamākas tiem, kuriem ir lielāks darba stāžs, bet pensijas niecīgas. Neko tādu neesam sagaidījuši ne ministru prezidenta biedra Šlesera laikā, ne ministru prezidenta Krištopana laikā, kuri pašlaik ir vieni no pirmajiem valdības kritizētājiem. Kas attiecas uz daudzajiem aizliegumiem, tad tādi pandēmijas laikā bija visās valstīs un nepieciešamības gadījumā tiek ieviesti no jauna, un – kuram gan tie patīk?! Bet citas izejas, citu iespēju, kā apturēt pandēmiju, nav. Apgalvojums, ka nekādas pandēmijas vispār nav ir ne tikai vieglprātīgs, bet pat nosodāms. Arī Gobzema neadekvātā klaigāšana uz autobusa jumta jau pieminētajā mītiņā nedaudz atgādināja filmās redzētos revolūcijas laikus – runātājs par konkrēti paveicamām lietām valstī neko nevēstīja, tikai aprobežojās ar dažādiem saukļiem, tādējādi aktivizējot sanākušos. Visu to vērojot, radās jautājums – vai tiešām demokrātija ir visatļautība?