Ceturtdien no rīta, izejot cauri tirgum, ierastā iepirkšanās izpalika, jo vajadzēja atbildēt uz vienu vienīgu ļaužu uzdoto jautājumu: ”Kas būs ar tirgu?” Visi pārējie jautājumi jau bija no tā izrietoši: ”Vai mums būs darbs un līdz ar to arī iztikšana un nākotne?” Pirmajā brīdī šķita: no ko tie cilvēki trako – kad dome pieņems lēmumu, tad viss būs skaidrs, bet… Tieši šī situācija parāda, cik ļoti cilvēks ir atkarīgs no tā, ko deputāti izlems sēžu zālē vai administrācija – vienā vai otrā kabinetā. Bet tā vietā, lai vienu tikšanos sarīkotu tirgū un runātu ar cilvēkiem skaidru valodu, vieni netieši un varbūt arī nejauši tiek nolikti pazemīgā gaidītāja lomā, kurai laikam piederas dzīvošana neziņā un stresā, bet citi tikmēr var baudīt situācijas noteicēja godu.

Un tā nav tikai šajā jomā – līdzīgi ir arī kultūrā. Ceturtdienas pirmspusdienā Durbes pilī notika kultūras diskusija, kurā tika skarta arī kultūras nama tēma, pareizāk, cita starpā tika spriests, ka šī vieta jau sen neatbilst priekšstatam par mūsdienīgu un visiem cieņpilni pieejamu kultūras telpu. Diemžēl izpalika diskusija par šo jautājumu, lai gan kultūras nama metu konkurss un rekonstrukcija ir viens no Simtgades projektiem, par ko tika runāts jau tālajā 2017. gadā (tālajā, no šīs dienas atmiņu viedokļa raugoties; patiesībā knapināšanās ap šo kultūras iestādi ir vērojama jau kopš atjaunošanas 70. un ilgām pēc kaut kā laikmetam atbilstoša kopš 1995.)

Tā kā plāns (Simtgades) īstenojams līdz 2021. gadam, tobrīd šķita, ka laika gana. Pēc tam sekoja sēdes, kurās diskutēja – celt jaunu kultūras namu vai rekonstruēt veco, un palika pie tā, ka jāsaglabā vēsturiskais Viesīgās biedrības nams, kur tiktu īstenota pārbūve ar vairākām zālēm, pazemes autostāvvietu un citām ekstrām. Šķita, nupat, nupat viss notiks, bet vēl 2018. gadā atbildīgie secināja, ka ar metu konkursam piešķirto naudu 20 000 eiro ir par maz, tāpēc iecere jāatliek. Metiem domāto naudu sadalīja, solot nākamajā gadā plānot vairāk…  Ar cerību pienāca nākamais, nu jau 2019. gads, un jau martā mums stāstīja, ka tiek apkopota vēsturiskā, topogrāfiskā, ģeoloģiskā informācija par kultūras nama ēku, lai metu konkurss būtu kvalitatīvs. Entuziasma pilni ik pa laikam interesējāmies – kad tiks dots starta šāviens, bet informāciju arvien tikai apkopoja un apkopoja… Un šodien ir oktobra vidus. Un līdzīgi kā par tirgu, par kuru runāts gadiem, tā arī par kultūras namu nav paiets i ne solītis uz priekšu pretī reāliem darbiem. Tiesa, viena lieta ir – ir novērtēti īpašumi Lielajā ielā 3, kurus plānots nojaukt, bet paša kultūras nama lietā virzība nekust ne no vietas, jo deputāti visdrīzāk baidās pieņemt lēmumu – būt namam šajā vietā vai tomēr citā. Bet cik ilgi? Katra diena pieaudzē būvniecības izmaksas un patiesībā nevis tuvina, bet attālina no mērķa, jo laikā, kad nav zināms, kā izvērtīsies Tukuma 2. vidusskolas pārbūves projekta liktenis, kultūras namam atliks vien gaidīt rindā, kurai nav saredzams gals. Un arī risinājuma nav.

Taču tieši to gaida kultūras ļaudis Tukumā un šādu pat izlemšanu – ļaudis tirgū. Arī ”nē” ir atbilde, taču vistrakāk ir, ja nav viedokļa, ja ir bailes vai nespēja uzņemties atbildību. Lai gan trīs partijas savā programmā ir apņēmušās ne tikai domāt par saistošu kultūrvidi, bet arī reāli gādāt par kultūras centra izveidošanu vai kultūras nama rekonstrukciju, šī sasaukuma divarpus gados solījumi palikuši tikai… solījumu līmenī.