Par traktoriem un propagandu

Gribētos jau izmantot poētisko salīdzinājumu par tauriņa spārnu vēdām, bet – būsim reālistiski – tas bija traktors, kas 10. maija rītā nošķūrēja sašļukušās tulpītes Uzvaras pieminekļa pakājē un aizsāka trīsdienieku, kas  rezultējās ar Iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisiju, līdzi paraujot nacionāļu ministru Jāni Vitenbergu. Vai no tā varēja kā izvairīties? Iespējams. Piemēram, noturot Rīgas pašvaldības uzņemto līniju par to, cik ļoti bēdīgā stāvoklī tomēr tas piemineklis nonācis. Nu tik bēdīgā, ka pat sētniekam tur bīstami uzturēties, nerunājot par ziedu nolicēju melno tūkstoti!… Nevienam!

Nelielam mierinājumam: izpētīts, ka Uzvaras dienas atzīmētāju šoreiz nemaz neesot bijis tik daudz, kā tas tiek apgalvots – aptuveni uz pusi mazāk, nekā pērn, kad vēl bija spēkā Covid-19 ierobežojumi… Mierinājums tas gan atkal niecīgs, jo Krievijas propaganda tāpat sacerējusi savas varoņsāgas par drošsirdīgajiem tautiešiem, kas milzu pūlī stājušies pretī Latvijas valdībai un iestādēm (naciķiem, protams!), lai varētu godam pieminēt vecvecākus, vecvecākus un vecvecvec…kādus tur II pasaules kara cīnītājus.

Nav šaubu, ka sižetu – atbilstošu vajadzībām – Krievijas propagandas kanāli gan jau savērptu arī no nekā – neba nu pirmo reizi ar pīpi uz jumta jeb pie video montāžas galda. Traktors un puķes šoreiz bija tik tāds patīkams bonusiņš.  Un tāpat gan jau vaļā būtu sprucis viss, kas reiz kaut kā nebūt aizturēts, – gan par brīvību, ko mums – nepateicīgajiem latviešiem – atnesuši, gan par “krievu kara dziesmām, kas no bērnu dienām ierakstītas DNS” (Mazliet pārfrāzēts, bet tāpat jautrs un, no šodienas perspektīvas raugoties, arī baiss Saeimas deputātes Regīnas Ločmeles citāts) un uzvarām, kas vēl nāks….

Bet būsim godīgi, ne okupantu sūtīšana pa maršrutu čemodāns-stacija-Maskava, ne sirsnīga skaidrošana tagad ko mainīs. Ne nu kāds (lielākā daļa taču pilsoņi!) kaut kur tagad brauks, ne kāds – savu pārliecību mainīs. Un par tā dēvēto Uzvaras pieminekli arī… Kad pazib frāzes no sērijas “demontāžas projekti“, saskaņošanas un kas tik tur vēl nav vajadzīgs, lai nojaukšana uz priekšu tiktu, gandrīz droši, ka tas būs teju bezgalīgs process. Tā teikt, kaut, iespējams, ne pārāk prātīgu, bet spontānu un patīkamu pieminekļa nošķūrēšanu kopā ar izteikti prokrievisko “nakts sardzi” esam stipri vien nokavējuši. Vēl vairāk. Ne pa dienām vai nedēļām, bet, gribētos apgalvot, desmitgadēm nokavēts, kas aizvadītas vien tādos sporādiskos integrācijas un integrēšanās, Latvijas sabiedrības saliedēšanas un saliedēšanās mēģinājumos. Un, jāatzīst, ka tas sen nav vis nacionāls, bet – politisks jautājums. Ir krietns pulciņš partiju, kas viena bez otras, bez savstarpējas savējo kūdīšanas jau neko citu nemaz neprot un arī nevēlas darīt…

Tagad atliek vien šo laiku pārdzīvot ar cerību, ka daudzmaz godprātīgi un cilvēcīgi no tā izkulsimies. Un nu katram pašam jāspēj būt atbildīgam par saviem vārdiem un rīcību, par sociālo tīklu aktivitātēm un uzķeršanos uz plikiem propagandas āķiem, jo īpaši tādēļ, ka slimīgi karot kāriem kaimiņiem vienotības šajā jautājumā, kā rādās, netrūkst!