Sengrieķu filozofs, par "visu zinātņu tēvu" dēvētais Aristotelis, reiz sacījis, ka nav nekā jauna zem šī saules. Tāpat neskaitāmi domātāji pirms un pēc viņa aizstāvējuši, uzturējuši ideju par to, ka vēsture mēdz atkārtoties – attīstās cikliski. It kā mainās dekorācijas un apstākļi, tikai cilvēciskās problēmas un kaislības teju vienmēr ir vienas un tā pašas. Mūžīgā cīņa par iespējami ērtāku dzīvošanu. Un tajā jau tradicionāli panākumus galvenokārt tās tautas, nācijas un kopienas, kuras locekļu ir vienkārši vairāk vai kuriem tiešāka pieeja resursiem, kā arī lielākas iespējas uzbūvēt kādu baigu ieroci citu iebiedēšanai un pakļaušanai. Bet vienmēr atklāts paliek jautājums, vai cilvēciskā eksistence riņķo pa bezjēdzīgu apli vai tomēr katru reizi no savas vēsturiskās pieredzes ko cenšas iemācīties un pakāpties nedaudz augstāk?…
Mums – latviešu nācijai, mūsu valstij Latvijai kā neatkarīgai un nacionālai valstij, protams, tā vēsture nav diez ko gara, lai mestu loku lokus. Bet pat tad, palasot kaut, piemēram, Kārļa Skalbes «Mazās piezīmes» par dzīves reālijām un politiku pagājušā gadsimta 20. gados, šķiet…"nav nekā jauna zem šīs saules". Arī tolaik tikpat kaislīgi tika spriests par korupcijas un politiķu demagoģijas postu. Rakstnieks aicināja vairāk pievērsties pašu zemes apstrādei, ražošanai un izglītībai, domāt par kopīgu nākotni un mācīties no citu valstu labākās pieredzes, nevis gaidīt, kad kāds mūsu vietā atnesīs gara gaismu un labklājību… Vai kas ir mainījies?
Tā jau saka, ka gudri cilvēki mācās no citu vai vismaz paši no savām kļūdām, bet muļķi… nemācās. Un var jau būt, ka mani atmiņa viļ, bet tiešām nespēju atcerēties kaut vienu konfliktu vēsturē – senā vai pavisam nesenā (piemēram, Kosovā, Kirkizstānā, Ēģiptē), kas būtu ar patiesi auglīgu iznākumu, ja runa ir par etniskām pretrunām. Visbiežāk šajā cīņās uzvarētāju nav bijis un nav. Vai mēs – Latvijas iedzīvotāji – tiešā esam tādi muļķi, lai neņemtu vērā citu pieredzi? Vai mēs vēlamies savas valsts vēsturē ierakstīt šādu (nedod Dievs – asiņainu) lappusi? Vai tiešām esam jau gana attīstīti un izglītoti, lai lieki savus resursus tērētu latviešu vai krievu (vai kāda cita inscenētā?!) konfliktā!?