Tukumā šajā nedēļas nogalē bija paredzēta lielā svētku svinēšana, taču vīrusa dēļ lielas pulcēšanās ir liegtas, tāpēc pilsētas svētku 25. gadadiena tiks aizvadīta salīdzinoši klusāk un mierīgāk, un – visas vasaras garumā.

Taču gadskaitlis vienlaikus ar svētku sajūtu, kas neizbēgami atnāks arī mazākos sarīkojumos, vedina aizdomāties, kāds Tukums bijis 1995. gadā un kāds tas ir šodien, tātad – kas šais 25 gados ir mainījies vai, pareizāk, kā paši esam mainījuši savas pilsētas seju? Droši, ja sākam ar centru, nebūs daudz ar ko lepoties, jo Brīvības laukums nu jau krietni nobružātā veidolā gandrīz nemainīgi ir bijis skatāms visus šos 25 gadus. Ir bijuši projekti, koncepcijas, kas vēl un vēlreiz pārstrādātas, bet vienmēr bijuši aizbildinājumi, kāpēc šim pilsētas tēlam būtiskajam projektam tā arī neķerties klāt. Lielas naudas ieguldītas netiek, un arī par mazām lietām nedomā… Izņēmums ir fotorāmītis un katru gadu skaistās puķu dobes. Tās ir kā čaklu rokdarbnieču filigrāni darbi, ar kuriem piesegt gadu gadiem neremontētas istabas sienas.

No otras puses – zinot daudzos iebildumus tai 2013. gada Brīvības laukuma pārbūves vīzijai, kas domē arvien tiek papildināta un, visdrīzāk, ir jau novecojusi, varbūt der padomāt par kaut ko citu. Varbūt, apvienojot tukumnieku jau izteiktās vēlmes un idejas, der aicināt talkā augstskolu jauniešus, lai viņi ar svaigu skatu nākot, savos darbus apspēlēt mūsu Brīvības laukuma ideju?…

Tikpat sens kā Brīvības laukums ir arī kultūras nama stāsts. Jau nezin cik reižu projektam dažādi politiskie spēki ir solījuši tūlītēju virzību, pat lēmums par to pirms diviem gadiem tika pieņemts un nauda budžetā paredzēta, bet.., jau atkal… Te naudas par maz, te vīzija nepareizā, te dokumentu nepietiek… Diemžēl laiks skrien nežēlīgi ātri un šādu vilcināšanos nepiedod. Tā bērni izaug, cerot uz bērnudārzu, jaunie mūziķi mācās, cerot uz jaunu skolu un nodarbības gaidot bijušās pareizticīgi baznīcas sveču darbnīcas šaurajos gaiteņos… Vienai daļai noteikt sanāks atnākt uz šo skolu, cerot, ka reiz būs jaunas telpas, un pēc septiņiem gadiem to pabeigt, cerot, ka viņu bērni gan varēs mācīties ērtākos apstākļos… Protams, protams, tikai badā var tapt par dzejnieku vai rakstnieku un izmisumā – par mūziķi, – šim, protams, Latvijas kultūras vēsturē varēs atrast ne vienu vien apstiprinājumu, bet pagājušajā gadsimta sākumā vienlīdz trūcīgi klājās rakstniekam vai māksliniekam Tukumā, Rīgā un Saldū, ko nevar teikt par šiem laikiem, kad veiklākas pašvaldības iemanās izdarīt tā, lai labi visiem – lai ir gan saimnieciskie darbi paveikti, gan arī gara gaismai atdots gods. Un to arī savai pilsētai arī šajos svētkos vēlam!