Šonedēļ Tukuma 2. vidusskolā viesojās pārstāvji no ANO jauniešu programmas. Īsais stāsts – tie ir puiši un meitenes, kas palīdz noskaidrot un arī noformulēt, kāds tad ir Latvijas vienaudžu viedoklis par dažādām, bet pēc būtības pavisam konkrētām jomām. Un vēlāk šis viedoklis tiek pārstāvēts starptautiski augstākajā – Apvienoto Nāciju Organizācijas – līmenī. Viena no jomām, ar ko tiek strādāts, ir dzimumu līdztiesība, un tieši šobrīd dienas kārtībā ir arī diskusija par to, vai sievietēm ir obligāti jāpiedalās Valsts aizsardzības dienestā. 

Jāatgādina, ka runā par to ne pirmo dienu un pat tiek gatavots piedāvājums tam, ka vismaz teorētiski no 2028. gada iesaukt obligātajā dienestā varētu arī sievietes. Līdz šim, it īpaši, ja runa par to “obligātumu”, attieksme sabiedrības vairākumam ir bijusi, teiksim tā, piesardzīga vai pat drīzāk noraidoša. Un, kas interesanti, arī paši jaunieši nebūt tik ļoti neraujoties tā dēvētās vienlīdzības virzienā, katrā gadījumā, ne par, karadienestu domājot. Kāda nu katram tā motivācija – grūti spriest. Bet tajā pašā laikā kaut kā nu pavisam neticas, ka jaunietes tā vietā skries, veidos ģimenes un plānos bērnus, uz ko, kā rādās, tiešām cer šī plāna kritiķi, piemēram, Saeimā. Demogrāfiskais bums nu diez vai būs! Tad jau drīzāk šķiet tas varētu būt protests pret jau pieminēto “obligātumu” kā tādu. Un šādas teorijas labā liecina arī tas, ka neba nu visi puisīši un viņu ģimenes bija viennozīmīgi par obligāto dienestu, īpaši jau periodā pirms kara Ukrainā. Tāpat jau tolaik iestājās un runāja par iespējām izvēlēties. Savukārt arguments, ka sievietes kopumā nav armijai piemērotas,…nu nez, īsti kritiku tomēr neiztur. Bez šaubām, ka vidējais vīrietis ir fiziski spēcīgāks par vidējo sievieti. Taču dzīvē jau neesam pēc kaut kāda viena šablona štancēti – vidēji vidējie. Un arī armija sen kā vairs nav tikai par brutālu fizisku spēku vien – tā, kā redzam, vairāk ir par stratēģiju un dažādām, to skaitā specifiskām prasmēm un zināšanām. To pašu dronu lidināt, šķiet, spēj ikviens, neatkarīgi no dzimuma! 

Kā būs un kā šīs diskusijas noslēgsies, šobrīd pāragri vēl spriest. Bet nevar noliegt arī to, ka jau šobrīd ir dažādas alternatīvas, kur un kā jaunietes var iziet militāro apmācību. Arī Valsts aizsardzības dienestā viņas jau piesakās un dara to brīvprātīgi. Un, kā tikko ziņots, – jauniešu interese kopumā par dienestu armijā esot tik liela, ka uz šīs vasaras brīvprātīgo iesaukumu nu jau izsludināta arī papildu pieteikšanās. Iespējams, sistēmu kā pārlauz vai papildināt nemaz nenāksies – aizsardzības spēki pildīs savu plānu par cilvēku skaitu bez piespiedu mehānismiem. 

Vai tas ir labi? Iekšējais rūdītais pacifists manī, protams, brēc, ka īsti nē. Var  diskutēt, kas bija pirmais – ola vai vista jeb šajā gadījumā – nodoms vai iemesls, tomēr vēsture apliecina, – jo aktīvāk karam kāds gatavojas, jo ātrāk un ticamāk tas tuvojas. Tajā pašā laikā arī eksperti, piemēram, Valsts drošības dienestā apliecina, ka draudu līmenis Latvijai tikai palielinās. Un kad pasaule ir tieši tik traka, kāda ir šobrīd, iekšējam pacifistam diemžēl, bet…ir jāpaklusē…