Vakar, 22. jūlijā, Tukumā sāka svinēt daudzās un dažādās toņkārtās aprunātos svētkus. Varbūt sanāk atkārtošanās un, iespējams, pat pašcitēšana, tomēr gribas atgādināt un šoreiz jo īpaši, ka svētku izdošanās vai neizdošanās būs tieši atkarīga no mums pašiem. Tā teikt, izvēlēsimies neapmeklēt, toties sociālajos tīklos viszinīgi un visu pakritizēt, dzīsim tik tālāk to naglu pilsētas kultūras un izklaides dzīves, kā daži mēdz izteikties, zārciņā. Nepārprotiet – kritizēt var un pat vajag, taču reizēm šķiet, ka dažs labs bez maz gaida, ka kāds viņu priekšā… mušas ar pakaļu ķers ( piedodiet, bet šī ir folklora no vecvecāku stabilo izteicienu pūra, šoreiz, kā šķiet, nu ļoti iederīga), bet patiesībā pat tas viņus daudz neizklaidētu, jo jau ieņemta poza, ka te uz vietas…  ‘‘nekas labs nekad nenotiek’’.

Neesmu diez ko objektīva vietējās kultūras dzīves patērētāja, jo lielākoties līdzdalība tajā, neskaitot dažādu koru aktivitātes, tomēr ir darbs. Taču – no otras puses – tieši pateicoties tam, ka darbs, ir bijusi iespēja palūkoties, tā teikt, mazliet no otrs puses, parunāties ar cilvēkiem, tostarp pasākumu organizatoriem. Un tas stāsts jau visur caurmērā līdzīgs. Reizēm, izstiepies vai saraujies, bet nav saprotams, ko īsti apmeklētāji gaida. Augstvērtīgu uzstāšanos? Bet profesionālu un visnotaļ atraktīvu mūziķu koncertos Tukumā, kā novērots, nav gluži tā, ka par sēdvietām kāds plēstos. Jā, ir uzticīgie un allaž uzcītīgie klausītāji, bet arī viņiem taču ir personīgā dzīve un darīšanas –  nevar vienmēr un visur būt klāt un taisīt masu. Kaut kas tuvāks tautai? Nu vīru un sievu koru koncertā šovasar Durbes estrādē, kas visumā – tāds demokrātisks pasākums ar zaļumballi noslēgumā, klausītāju rindās tāpat bija krietni mazāk, nekā dziedātāju uz estrādes podestiem. Daudzmaz trāpīts būs, ja rīkosiet pasākumus bērniem? It kā jau jā, bet arī  – vienreiz kādam reklāmas par maz, citreiz – par daudz un uzmācīgas, ieejas biļetes – dārgas, citreiz, ja pasākums bez maksas, tad taču ‘nevērtīgs’. Tad vēl tādi un šitādi laikapstākļi un neskaitāmi citi iemesli, kāpēc pat svētki bērniem līdz galam var arī neizdoties. Bet ko tad?

Atkal tikai novērojums, bet, šķiet, ka vislabāk strādā tas, kas jau sākotnēji tiek veidots kā tradīcija. Te piemēru daudz – sākot no zvejnieksvētkiem jūrmalciemos, beidzot ar vīna svētkiem Sabilē vai, piemēram, koncertu ‘Savējie savējiem’ Kandavā, kur it kā varētu nenotikt pat īsti nekas, bet cilvēki tāpat brauks un skatīsies, jo tā to jau gadiem ieraduši. Un, lūk, tieši šīs tradīcijas, kādas agrāk bijušas Tukuma svētkos, kaut kur laika gaitā, šķiet, mazliet pačabējušas… Arī tādēļ, ka nav ievērotas, jo nemitīgi mainītas – gan satura, gan nosaukuma dēļ.

Lieki gan pelnus uz galvas arī nevajadzētu tādēļ vien kaisīt, jo nav jau tā, ka tradīcijas nevarētu radīt no jauna. Var un vajag!  Bet tik un tā – ikvienu svētku, pasākumu izdošanās atkarīga no tā, cik mēs – svētku dalībnieki, vietējie ļaudis – paši esam gatavi iesaistīties. Ejam un apliecinām, ka svētkus mums vajag! Un tad jau pamazām, iekustinot to pasākumu apmeklēšanas kultūru, radīsies plašāka publikā arī citos gan nopietnos, gan arī vairāk uz izklaidi vērstos pasākumos.