”Mamm, kur gribētu dzīvot, ja Latvijā vairs nevarētu?” jau kuro reizi man jautā padsmitgadnieks dēls. ”Kur mums dzīvot būtu labi, kur varētu būt laimīgi?”

Lai nu laime kur laime – tā katram sava un vairāk tāda iekšpuses – sirdī un sajūtās dzīvotāja. Mēs tik un tā paliekam Latvijā.

Taču, par dzīvi un bērniem domājot… Arī te vajag drošu vidi visapkārt un bērnudārzu, skolu – arī bez pāragras celšanās aizsniedzamā attālumā. Vēl noderētu pārliecība, ja kas – tu zini, kur meklēt un arī saņemt palīdzību. Pāri visam pārliecība – tu dzīvo starp saviem cilvēkiem savā zemē, tu neesi tikai nīgrumu izraisošs klients kādas ”sakārtotas” iestādes gaitenī vai maznozīmīga vienība ierēdniecības ”dižmērķu” aprēķinos…

Diemžēl, diemžēl, par mūsu valsti domājot, ai, cik daudz kā vēl pietrūkst! Un ne tikai tāpēc, ka algas mums salīdzinoši (ar rietumniekiem, protams, salīdzinoties) mazas, ka nesen no padomijas esam izrāvušies un daudz ko vēl mācāmies… Ir ligas, kam saknes ir garas un dziļi dziļi pašlabuma augsnē iestiepušās. Nu, par, piemēru, mazās lauku skolas. Skaidrs kā diena, turklāt it visur pasaulē, ka vietējās kopienas stipruma rādītājs ir sava gaismas pils – izglītības iestāde, kas kā likums ir arī vietējās kultūras, sabiedriskās dzīves uzturēšanas centrs. Ir labi, ja vismaz pirmās trīs, četras, ideāli, ja sešas klases bērni varētu mācīties iespējami tuvu mājām (ir lasīts pētījums, kur minēti ne vairāk kā 2 līdz 5 km no dzīves vietas). Bet pie mums Latvijā to nevar! Kāpēc? Tāpēc, ka sistēma tāda – lai mācītu 20 bērnus, vajag vismaz piecus skolotājus un kā minimums tikpat tehnisko ļaužu, un tas ir dārgi pat ļoti pārtikušām valstīm. Kāpēc tā noticis? Tāpēc, ka sistēma jau ar pirmajiem neatkarības gadiem ne skolēna, ne tautas vai valsts, bet augstskolu lobija interesēs strādā. Lai augstskolām pietiktu darba un naudas, aizvien vairāk un vairāk dažādu noteikumu, kas mūsu nācijas ziedu – Skolotāju – par peramu un mūžam trenkājamu muļķi bija jāpataisa. Skolotājs, kas agrāk viens (nu labi, varbūt ar kādu palīgu) it labi gan sešu klašu skolēnus varēja mācīt, gan vietējo kori, literātu apvienību un teātri vadīt, nu ir tik dumjš, ka bez regulāros maksas kursos atkal apgūtas jau pagājušā gadsimta 80. gados sastingušas pedagoģijas (to arī šodien pasniedz tās pašas kundzītes, kas manas skološanās laikā), pat skolas bibliotēkā, izrādās, vairs iekšā nav laižams!

Lai gan, kas tur 20 bērni, viņu ģimenes un skolotāji, redz, piemēram, mūsu Satiksmes ministrijas ierēdņiem ne 100, ne arī 150 cilvēki Smārdē (un arī daudzviet citur Latvijā) nav pat tik daudz vērti, lai viņu dēļ pasaulē lētākais dzelzceļa transports savu vagonu durvis virinātu…

Bet mēs tik un tā paliekam Latvijā, dzīvosim, strādāsim, lai tepat dzīvošana labāka būtu!