Manas skološanās laikā, kad sniegs bija sniegaināks un dubļi dubļaināki, viss bija vienkāršāk – tas, ko runāja partijas vārdā, nebija nopietni ņemams un melu un patiesības frontes bija skaidri pārredzamas. Tagad cītīgi jārušinās, lai tekstu gūzmā atšķirtu patiesus faktus no izdomājumiem, ik pa laikam jānoskatās animācijas filma par skudriņu Tipu un jāmācās kritiskā domāšana. Tipa filmā centās noskaidrot, kas tā par pogu debesu jumā. Katrs sauli skaidroja pa savam, atbilstoši saviem priekšstatiem par pasaules kārtību: vabole teica, ka gaismu dodot ugunsvabole, bet zaķis saulē saskatīja ugunszaķi, kas graužot ugunskāpostgalvu. Tipa ticēja – neticēja, tātad šaubījās par nezinātnisko skaidrojumu patiesumu. Jā, grūti caur subjektīvo priekšstatu biežņu tikt līdz patiesības kodolam.

Vajadzētu uzcelt pieminekli vai aizdegt svecīti visiem tiem, kas upurējušies popularitātes vārdā. Viens uz tās altāra licis skaidro prātu, cits – sirdsapziņu, dažs nepārspējama pašiņa jeb selfija dēļ pat ziedojis savu kailo dzīvību. Un cik daudz, zobus sakozdamas, cietušas 20 Holivudas zvaigznes, kas slavas dēļ bijušas spiestas uzklausīt un iepriecināt neķītro producentu Hārviju Vainstīnu, apskauties ar viņu fotosesijās, publiski spiest viņa roku, pateikties viņam ”Oskara” balvas saņemšanas laikā un pēc tam, bez šaubām, dezinficēt savu iekšējo un ārējo pasauli!

Nupat, kā vēsta mediji, kāds no mūsu novada literātiem ir pakāpies uz pakritušā dzejnieka Jāņa Rokpeļņa muguras un par katru cenu vēlas būt ieraugāms, paziņojot, ka čekists Rokpelnis (dzejnieks pats atzinies sadarbībā ar VDK) esot sagandējis viņa literāro karjeru. Tagad vismaz mūsu literāts atstās labi pamanāmas pēdas latviešu literatūrā… uz Rokpeļņa mēteļa. Pa atslēgas caurumu Vainstīna viesnīcas numuriņā neesmu skatījusies, Rokpeļņa kabinetā neesmu sēdējusi – ticēt vai neticēt lasītajam plašsaziņas līdzekļos? Kāpēc upuru novēlotā attapšanās man šķiet liekulīga?

Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis uzskata, ka panākt to, lai skolēni prastu viltus ziņas atšķirt no patiesajām, esot viens no izglītības sistēmas pamatuzdevumiem. Mēģinu šaubīties par visu dzirdēto, bet reizēm gadās uzķerties uz nepatiesības āķa. Nu kā var neticēt, ja ministrs stingri un noteikti septembrī paziņo: ”Tādas ieceres nav bijis un nav!” Pēc tik strikta paziņojuma gribas kaunīgi nolaist asti, ausis un visu, kas sacēlies pēc tenkām par latviešu valodas eksāmena atcelšanu, un ielikt sevi kaktā par uzticēšanos eksaltētiem latviešu valodas aizstāvjiem, kas eksāmenu uzskata par pēdējo bastionu cīņā pret valsts valodas lauciņa aizlaišanu. Visus tos, kas no informācijas druskām bija izdarījuši nepareizus secinājumus, cienījamais ministrs radiopārraidē nosauca par plānprātiņiem un aicināja tos vai nu uzlabot veselību, vai būt mazāk aktīviem. Paldies ministra kungam par laba vēlējumiem, bet diez vai veselības kūres un mazkustīgs dzīvesveids plānprātības ārstēšanai ko varētu līdzēt… Liels bija man pārsteigums, kad internetā atradu VISC vadītāja Guntara Catlaka 18. augusta prezentāciju, kurā skaidri un gaiši bija rakstīts, ka 9. klasē paredzēti eksāmeni matemātikā un svešvalodā, kā arī kombinēts eksāmens latviešu valodā, Latvijas vēsturē, dabaszinātnēs vai citos priekšmetos un caurviju prasmēs. Diemžēl nākas sevi pieskaitīt pie plānprātīgajiem, jo arī es šeit saklausīju latviešu valodas eksāmena gulbja dziesmu. Tātad – tāda iecere bija gan (jaunākajos dokumentos šis formulējums vairs nav manāms). Ja man nebūtu palaimējies atrast šo prezentāciju, tad vēl šobaltdien sajūsminātos par to, cik inteliģents, zinošs un godīgs ir mūsu izglītības ministrs.