Ir cilvēki, kurus nākotne vai notikumi Ukrainā ne pārāk satrauc. Mani satrauc. Uztrauc tāpēc, ka nedomāju – ar Krimas vai Ukrainas iekļaušanu Krievijas federācijā kaimiņvalsts impēriskās ambīcijas jeb savējo aizstāvēšana pret nacionālistiem pierimsies. Vēl kaimiņos ne viena vien valstele, kur aizžvadzināt savu armiju un i bez viena blīkšķa nodrošināt krievvalodīgajiem nacionālisma neapēnotu komfortu, atjaunojot it kā pazaudēto silto māju sajūtu. Krimas patriotiem, kam bez savas zemes īsti nebija vērtības (ar Janukoviču taču par gāzi kaulējās?), nu sola miljardus un četrkārt augstākas algas. Bet ja nu visa Ukraina atsauktos šim piedāvājumam, jādomā, tad gan šai Krievzemes daļā piena upes tecētu… Jādomā, tādas jau palo Čečenijā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Kaļiņingradā… Par to no tiesas var sadullināties, kā citādi izskaidrot apskaužamo degsmi, ar kādu prokrieviski noskaņotie Ukrainā cīnās par savām tiesībām!? Pirms nedēļas ieskatījos video, kur cauri pūlim tika dzīti Maidana aizstāvji – ik pēc soļa nelaimīgie tika parauti sānis, lai saņemtu sitienus, belzienus, pļaukas; kāda jauniete sakņupušam vienaudzim pat centās ietriekt celi sejā… No kurienes tik lopisks naids!? Lai gan – neķengāsim kustoņus – uz šādu kretīnismu vien cilvēks spējīgs… Nudien, kas tik ļoti izēsts – vai Janukoviču labumi? Nu atgriezīsies taču Janukovičs – būs viņam jaunas villas, ekskluzīvi auto un miljardi kontos (tiesa gan, varbūt vairs tikai Krievijas rubļos), bet jau tik laimīgu cilvēku valstī, kas var atļauties viskrutāko – ietekmīgāko un bagātāko – prezidentu pasaulē. Gan ar piebildi – pieaugošā cīņa ar terorismu nav veiksmīgas politikas pazīme – kamēr, kazi, prezidenta dubultnieks māj tautai, vienkāršajam pilsonim dažviet bail kāpt trolejbusā. Varbūt tāpēc tik karsta vēlme rauties pie varas – būt izredzēto pulkā? Jautājums tikai – par kādu cenu? Uz atkarotu zemju un asimilētu, iznīcinātu maztautu rēķina? Izredzētības murgs radīja fašismu – ko radīs krievu šovinisti, kas joprojām fašismu citos, ne sevī nīdē?…