Lai nu pasaulē satraucošu notikumu netrūkst – vaļi, ķīlnieki un baņķieru cerības mirst bariem vien, tomēr (spriežot pēc ziņām un valodām) Latvijā joprojām karstākais temats ir visu veidu taupīšana.

No vienas puses Godmanis, kas atstāj rīcībspējīga cilvēka iespaidu, ik nedēļu nāk klajā ar paziņojumiem, kā piegriezt skrūves vaļībā izlaidušamies ierēdņu aparātam, no otras – ar tādu pat neatlaidību plašsaziņas līdzekļi publisko klajus šķērdēšanas piemērus. Tā šo nedēļu varam sākt ar pusmilitāru rēbusu – ja armijnieku ballē Latviešu biedrības namā 1500 lūgtajiem viesiem pasūtināts šampanietis par Ls 14 000, bet uz balli ieradās tikai 300 viesu – cik kastes šampanieša izdzēra katrs viesis, ieskaitot Valsts prezidentu un arī Bruņoto spēku šefu, Veldres kungu… Varētu domāt – nu kam tik badīga dzeršana, kad premjers ir skaidri norādījis patriotismā sakņotu virzību uz taupību? Kam gan adresēti noradījumi taupīt, taupīt un vēlreiz taupīt, ja apakšnieki tos neievēro? Varbūt – tautas masām viena taisnība, bet varai tuvinātajiem – cita?
Tomēr atrodas analītiķi, kas apgalvo – mudināšana taupīt ir muļķīga. Valsts nav nekāda ģimene, kas, neapmeklējot teātra izrādi, jūtas teju noplenījusi; gluži otrādi – katrs ietaupīts lats ir kādam atņemts lats. Par ballēm pat runājot – ja nebūs baļļu, bez darba paliks banketu rīkotāji, vakaru vadītāji, aktieri, dziedātāji, pudeļu vaļā korķētāji un dzeramā izpaltītāji, korķu ražotājus ieskaitot – padomājiet, kāds lērums ļaužu Ziemassvētkus sagaidīs ļoti skumīgām acīm!
Tomēr uz taupību var paraudzīties arī citādi – tās skaistums slēpjas apstāklī, ka pirmās izčākst uzpūstās lietas; tās, kas nav vitāli nepieciešamas. Ietaupīto latu var iztērēt, nelietderīgo aizstājot ar lietderīgo; kazi, svētku šampanieša vietā uzlabojot drošības pasākumus, lai ieroči pašu armijā tik viegli nepazustu no glabātuvēm, lai nomainītu sapuvušās gāzmaskas pret svaigākām, lai…
Patiesībā – ir simtiem vietu un veidu, kā palīdzēt tautai un arī sev, taču visgrūtāk taču sākt ar sevi – vai ne?