Šoreiz mani rakstīt iedvesmoja kāda pavisam nevainīga reklāma (bez jebkādiem politiskiem zemtekstiem), kas vēstījas par jaunu uzlabojumu digitālajām fotokamerām – tai ir divi ekrāni. Proti, nu labākā kvalitātē varēsim knipsēt paši sevi. Kurš gan nav redzējis portālos tās piemīlīgi naivās bildes, kur fons tiešām ir tikai fons, jo visu attēlu aizņem cilvēka seja (tuvplāna tuvums atkarīgs no konkrētā fotogrāfa ekstremitāšu garuma) un stūrītī – gabaliņš no pastieptās rokas. Īpaši izveicīgajiem pašfotografētājiem "gabaliņu rokas" gan izdodas noslēpt, bet tāpat – nepārprotami – cita persona foto sesijā nav piedalījusies un fiksējusi puspliko miesu dažādās aicinošās pozās.
Izgudrojums, iespējams, pats par sevi neslikts, tomēr pirmā doma, kas ienāca prātā…ak, dievs, kāda vientulība!
Visa pasaule, pateicoties tehnoloģijām, kļūst tik tuva un sasniedzama – varam sarunāties gan ar cilvēkiem Austrālijā, gan aizsūtīt ķīniešiem rupjības, lamājot "visu to komunisma figņu", ieskatīties ar vebkameras palīdzību stārķa ligzdā vai tādā paša veidā vērot plikas meitenes tiešajā ēterā (par attiecību samaksu), bet ar dzīviem cilvēkiem, kas – tepat, blakus, šķiet, attiecības veidojas arvien vājāk…un netveramāk.
Kam rīkot kaut kādus vecās klases atkal satikšanās vakarus, ja to, kas ar ko apprecējies, kas kam piedzimis, varu neklātienē vērot interneta portālā? Kam pucēties un staigāt pa ballītēm, randiņiem, ja vienas nakts seksiņu iespējams sarunāt čatā? Kādēļ lasīt bērniem pasakas, ja multenes iespējams skatīties cauru diennakti pat mobilajā telefonā?
Daudz šādu ikdienas "neērtību" vienkārši atkrīt, ja vieglu roku ļaujamies tehnoloģijas brīnumainajiem atvieglinājumiem. Un pat laikam tā īsti neapzināmies, ka kļūstam arvien vientuļāki, ka arvien mazāk iespēju un vajadzības runāt, kontaktēties ar citiem līdzīgajiem – kaut vai tik vien, lai palūgtu sevi nofotografēt. Iespējams jau, ka tas tāds neapturams process, bet tādēļ – vēl jo skumjāks…