Bez nu jau diemžēl ierastajām kara balsīm ikdienas ziņu raidījumos un sociālo tīklojumu punktos manā prātā un arī jau sajūtās visciešāk aizķēries mūsu otrdienas laikrakstā lasītais. Savā ziņojumā par dienesta trīs gadu rādītājiem novada domes sociālās komitejas deputātiem Tukuma bāriņtiesas vadītāja Antra Dzelme atklāj, manuprāt,… šausminošu ainu. Izrādās, mēs – vietējā sabiedrība – vecāki, skolotāji, politiķi, sociālie darbinieki, citi dienesti, ikviens no mums – pieļaujam, ka gada laikā nopietnam apdraudējumam tiek pakļauti daudzi jo daudzi bērni. Vismaz 200 gados jauno un pavisam jauno novadnieku ik gadu nepieciešama ārpusģimenes aprūpe.

Katrs gadījums droši vien ir atšķirīgs, bet lielākoties tie, cik zināms, saistīti ar kritisku sociālo situāciju, kam par pamatu nereti ir gan vecāku atkarības, gan galēja nabadzība, nepiemēroti sadzīves apstākļi. Kas kuro reizi ir pa priekšu – trūkums vai atkarības – tas vēl ir jautājums, taču rezultāts viens – tā ir nespēja parūpēties par saviem bērniem ne fiziski, ne emocionāli. Taču par izņemšanu no ģimenēm gan tiek lemts tikai tad, kad rūpju vietā par bērnu ikdienu kļūst vardarbība… Turklāt vardarbība visās tās izpausmēs, cita starpā arī tā, ko dēvējam par pamešanu novārtā…

Ir noteikts algoritms, rīcības karte, kā dienestiem jārīkojas, ja tie saskaras ar tiešām apdraudošām situācijām. Visbiežāk tā ir rīcība, ko var raksturot ar vārdiem ”tagad un uzreiz”. Ko gan citu, ja dzīvoklī, kur, kaimiņu aicināti, ierodas policisti un atrod netīrās lupatās alkohola vai kādu citu vielu ietekmē bezsamaņā gulošu pulciņu nenosakāma dzimuma pieaugušo, un turpat, stūrī paslēpies, nobijies, noraudājies sēž bērns?! Viņš ir jānogādā drošībā!

Bet… Kur ir tā drošība?! Uz papīra jau viss izskatās labi: bāriņtiesas un/vai sociālā dienesta darbinieks kopā ar policistu rīkojas. Ja bērnam ir manāmas kādas veselības problēmas vai viņš ir zīdaiņa vecumā, visdrīzāk viņš vispirms tiks nogādāts mūsu slimnīcā, kur, paldies dievam, joprojām ir arī bērnu nodaļa. Bet citos gadījumos? It kā jau arī tad kārtība ir labi zināma: kaut nakts vidū būtu jāzvana kādai no tuvākajām novadā reģistrētajām audžuģimenēm, kas mazo cilvēkbērnu paņem zem sava sargājošā spārna… Vismaz uz kādu laiku… Nu, ja galīgi nekā citādi, tad… atkal cita audžuģimene vai… bērnu nams.

Taču, lūk, kā izrādās, šādi risinājumi praktiski vairs nav iesējami! Tādu bērnu namu mums faktiski vairs nav – likumiski nemaz nedrīkst būt, jo valsts ir atzinusi, ka arī šādas iestādes ir bērnam vardarbīga, neģimeniska vide, kas nedod iespēju viņam iegūt visaptverošas sociālās iemaņas. Bet bērnu namu aizstājēji – sarežģīti izrunājamā deinstucionalizācijas projektā paredzētās jauniešu mājas un grupu dzīvokļi, kā šķiet, vismaz pagaidām lielākoties palikuši tikai sapņu un projektu līmenī…

Skaidrs, ka vienīgais glābiņš – audžuģimenes! Bet te nu ir tā nelaime – kā pierāda bāriņtiesas atskaite, nav mums (tāpat kā citos novados) arī vairs lāgā audžuģimeņu. Ilggadējās glābējas ir piekusušas, izdegušas un, ko tur slēpt, – arī novecojušas, tāpēc, pat ja gribētu, ar spurainiem, bieži arī fiziski un emocionāli smagi traumētiem pusaudžiem vienkārši netiktu galā. Starp citu, kā liecina statistika, ir gana daudz ģimeņu parasto – tādu, kam it kā nav nekādu problēmu, taču arī tās netiek galā pat ar mazgadīgiem pašu bērniem, kas jau sākumskolas vecumā, piemēram, atsakās iet uz skolu, un viss. Nu kur tur vēl vieta citu, it kā jau svešu bērnu problēmām?! Un rezultāts, kā izrādās, ir tāds, ka atbildīgo dienestu darbinieki ir spiesti… pievērt acis! Pievērt acis uz vardarbību un lūgt visaugstāko, lai nenotiek pats ļaunākais?!…

Un ko ar šo visu? Nu laikam jau būtu labi, ja katrs no mums apdomātos, ko lietas labā var darīt, un, pirmāmkārtām, nebūt vienaldzīgiem un nepaiet garām nevienam bērnam, kam nepieciešama palīdzība. Lēmuma pieņēmējus, mūsu pašu novada domes deputātus gan aicinātu arī nekavējoties rīkoties un atvēlēt līdzekļus, lai tepat, pilsētā, nevis nez kur laukos, kaut kādās puspamestās ēkās, tiktu iekārtots normāls dzīvoklis un algots speciālists, lai ārkārtas gadījumos bērniem un pusaudžiem tiešām būtu rodams patvērums uzreiz un tagad.

Jā, protams, šeit rakstīto var uztvert arī kā atgādinājumu mums ikvienam par to, ka tādu svešu bērnu nemaz nav. Nu kaut vai tāpēc, ka katrs tāds it kā svešais tā vietā, lai kļūtu par mūsu visu nākotnes apsolījumu – nākotnes skolotāju, ārstu, datorspeciālistu, policistu, sociālo darbinieku, par labu cilvēku, labu tēti un mammu saviem bērniem, apkārtējo neiejūtības un vienaldzības dēļ var kļūt gan par mūsu, gan arī mūsu bērnu un mazbērnu nelaimi un biedu…