Jo biežāk dienvidū uz mutes nokrītu kādā zālājā, jo biežāk esmu spiests pievērsties tai sīkajai radībai, kas rāpo, lien un atlido neaicināta; kurai esmu kas…? Ne ar galvu, ne bioloģiju līdz šim draudzējies neesmu, bet pēdējā interesantā lieta, kas tomēr aizķērusies prātā, ir stāsts, ka kukaiņiem skeleta nav – skeleta vietā ir ciets apvalks, iekš kura tad visticamāk kaut kas šķidrāks – varbūt sirds, varbūt smadzenes, kas izprāto blusas medību taktiku…? Nu ko es bioloģiju nemīlējušais zinu! Bet nu pēdējo reiz, kad tā uz mutes atzvilu zālājā, aizdomājos par sienāžiem – tie taču lec pat nezinot, kur nosēdīsies…!? Varbūt uz stiebra, varbūt – putnam knābī… Tomēr apbrīnas vērta tā kukaiņa miesa, kas panes gandrīz jebko, izņemot auto vējstiklu. Un tad nu es iedomāju – ja kukainim tas rumpis ir viens krampīgs skelets, tad kā strādā locītavas? Kā tās pāriet mīkstākos audos? Ak, Jēzu, vecuma nemiera pēc būs jāķeras pie skolas grāmatām, bet nu – tas tāds visnotaļ dabisks rosinājums. Rosinājums, kas liek aizdomāties, cik pavirši esam attiecībās ar pasauli. To zaļumu, ka zemāk par ceļiem, bet dažkārt arī līdz rīklei aizaudzies, ierasti saucam par zāli; kokus – par mežu, dažādo balsu īpašniekus – par putniem utt. Un cik no tiem pazīstam – spējam aprakstīt un vārdā nosaukt…? Nu aprakstiet ar ko zvirbulis no lauka cīruļa atšķiras? Kā pazīt priedes, kas vecākas par 100 gadiem? Kādas vaboles jūs ziniet? Labi, lai paliek daba, kas kaut kur laukos nobāzta – aprakstiet pilsētvidi. Vai jūs labi pazīstiet savus kaimiņus? Vai ziniet kāds ir kaimiņmājas jumts? Cikos un kas atved jūsu iemīļoto maizi? Ko satur skropstu tuša un tūkstošiem citu lietu, ko ikdienā lietojat…? Visticamāk, uz lielāko daļu šādu jautājumu nespēsiet atbildēt un tas, nudien, mudina aizdomāties par to kādā pasaulē dzīvojam – tik abstrahēti no realitātes, vēlmju un vajadzību ritenī… Kopā ar sienāžiem, kas lec nezin kurp…