Sprīdītis priekšā pa labi ar savu lāpstu, kā no gara ceļa nākdams, skatās brīnīdamies apkārt: “Strasbūrā! Beidzot esmu Strasbūrā! Stiklota fasāde… Zirgs uz jumta… Musee d’Art moderne et contemporain de Strasbourg… Gulbīt, paliec vien peldēt Illes upē! Mans ceļš ved uz Eiroparlamentu. Mana tauta – karalis un galminieki – man (vai mani) pasūtīja uzlabot pasauli. Ardievu, visas pagāniskās mātes! Es iesoļoju civilizācijā!”

Bailēs, ka Annas Brigaderes «Sprīdīti» varētu izslēgt no skolā izlasāmo grāmatu loka, esmu lugas beigas pielabojusi, lai tā atbilstu profesores, psihoterapeites Guntas Ancānes vēlmēm. Portālā kasjauns.lv publicētajā rakstā «Obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību. Cibiņa vietā jānāk īstiem varoņiem» beidzot ir izvilkts gaismā vainīgais, kas maitā latviešu tautas pašapziņu un viltīgi ieēdina mūsos mazvērtības kompleksu, – tā ir obligātā literatūra. Rakstā teikts: “Sprīdītis – tas nav varonis, ar kuru es aicinātu identificēties. (..) Atcerēties, no kurienes esi nācis, ir labi. Bet atgriezties mājās? Es ļoti apšaubu to kā vērtību. Kā tad mēs attīstīsimies un iziesim pasaulē, ja aicināsim visus atgriezties mājās? Kāds atnāks, kāds neatnāks, bet tā nevarētu būt viena no pamatvērtībām.” Pareizi ir – nav ko štancēt, kā padomju laikā, lugas par galvenā personāža varoņdarbu – atgriešanos kolhozā pēc studijām. Bet, kamēr vēl literatūras radītāji attīstās, lai varētu lasītājus pārsteigt ar 21. gs. Oskaru Kļavu, es par attiecīgu samaksu varētu adaptēt latviešu klasiku – pielāgot to mūsdienu prasībām un apmierināt profesores alkas pēc spēcīga varoņa. (Jāsaka, ka arī padomju gados, kad mākslā valdīja sociālistiskais reālisms, tauta un tās priekšstāvji nepārtraukti ilgojās pēc pozitīvā varoņa, kas beidzot iedvesmotu dzīvei un darbam.) Pēc G. Ancānes domām, izlasot J. Poruka stāstu «Kauja pie Knipskas», var saprast, ka ir slikti būt pārtikušam, veselam kā Buņģis un ka labāk būt nabadzīgam, nespējīgam, slimam kā Cibiņš. Tātad – lai nebūtu nekādu pārpratumu, manis adaptētajā stāstā Cibiņš nāks no turīgas ģimenes un ārpus skolas apgūs cīņas mākslu pie Maira Brieža, lai pieklapētu badīgo un neaudzināto Buņģi, kam moderns un stilīgs apģērbs pat sapņos nav rādījies. Literatūra nav nekāda dejotāja pie stieņa vai patvērums citādībai, tā veic audzinošu funkciju, pozitīvi ietekmē tautas pārstāvju zemapziņu un arhetipus.

Labi, ka var izaicināt cits citu, erroties, izmest pūku par literatūras jautājumiem, jo vēl jau daudzi no mums zina, kas ir Sprīdītis, Cibiņš, Buņģis. Latviešu literatūras klasika ir viens no mūsu nacionālajiem pazīšanās kodiem. Klasikas popularizēšana un visa atbildība par šī nacionālā koda saglabāšanu uzvelta uz mācību grāmatu autoru un skolotāju trauslajiem pleciem, jo literatūras kā mācību priekšmeta standartā nav minēti konkrēti darbi, kas būtu jāapgūst skolēniem. Tātad ir brīva izvēle – lasīt vai nelasīt kādu no klasikas darbiem. Tā no redzesloka ir izslīdējis pagājušā gadsimta populārākās bērnu grāmatas varonis – Pastariņš. Vai tā mēs palēnām, pamazām nezaudējam šī nacionālā koda atslēgas? Diskutēt par klasikas darbiem ir gaužām veselīgi, tos pat var nolīdzināt līdz ar zemi, bet tikai… pēc izlasīšanas…