Tāds jautājums parasti raisās, kad pēc solītā ir pagājis kāds zināms laiciņš. Dažreiz tas ir garāks laika sprīdis, dažreiz – īsāks. Bet par Donalda Trampa pirmsvēlēšanu laikā sarunāto un sasolīto pārliecināties varēs jau itin drīz, jo 20. janvārī viņš atkārtoti kļūst par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu.

It kā jau, ko tur daudz – pašiem ar saviem politikāņiem un viņu dīvainībām būtu tā kā gana – kāpēc vēl par situāciju aizokeānijā daudz satraukties? Taču politiskie procesi ir kļuvuši tieši tik globāli, ka starptautisku viļņošanos var izraisīt teju jebkas. Un ASV, īpaši jau ar Trampu priekšgalā, tēlaini izsakoties, nav tur nekāds mazais vilnītis – tas ir kārtīgs cunami!

Tramps pēdējās dienās atkal pasācis audzināt citas NATO dalībvalstis, peļot, viņaprāt, pārlieku mazo ieguldījumu kopējā drošības budžetā. Iepriekš viņš izteicies, ka vajagot vismaz 5% no katrs valsts iekšzemes kopprodukta. Te gan jāuzsver, ka ASV, lūkojoties procentuāli, arī pašas tik daudz aizsardzībai nemaz nenovirza. Pērn tie bijuši 3,38%, kamēr Latvijā – 3,15% (šogad mūsu valstī plānotais – 3,45%), kas NATO valstu sarakstā tai ļauj ieņemt ceturto vietu tūlīt aiz ASV (augstāk ir vien Igaunija un Polija). Bet nu summas, protams, ir pavisam citas. Kamēr ar visu palielinājumu Latvijai tie būs mazliet vairāk nekā 1,5 miljardi eiro, ASV aizsardzībā pērn ieguldīja… 841 miljardus. Tā teikt, – katrs pēc savām iespējām. Tomēr te būtiski piebilst, ka nav arī gluži tā, ka ASV teju vienas pašas uztur NATO. Kā ziņu aģentūras «Reuters» “faktu pārbaudītājs“ vēl pērn maijā bija papētījis, – ASV ieguldījums ir aptuveni 16% no NATO kopbudžeta, nevis 66%, kā vēl pavasarī klīda sociālajos tīklos un kas daļā amerikāņu – sociālo tīklu lietotāju – sacēla sašutuma vētru. Arī pats Tramps taču iespēja izteikties, ka varbūt ASV NATO varētu pamest pavisam…

Burtiski uztvert topošā prezidenta izrunāšanos, protams, arī īsti nav vērts. Līdzīgi kā savas pirmās prezidentūras laikā, Tramps ar pašcenzūru vai, nedod dievs, paša piesaukto ”faktu” pārbaudīšanu īpaši neaizraujas. Tā teikt, kas prātiņā, tas arī mēles galiņā. Spilgts piemērs ir kaut vai viņa pēdējie retorikas brīnumi par Kanādas un Grenlandes pievienošanu ASV. Būs, kas teiks, ka nekas jau nav tik vienkārši un “Tramps nav muļķis“ – ka viņš visu ar dziļāku domu saka. Tomēr man personīgi šķiet, ka nekā pārlieku “dziļa” tur nav. Grenlandi, kūstot ledājiem un atklājoties zemes dzīļu bagātībām, iekāro daudzi. Un, spēlējoties ar vārdiem, ka ASV varētu pat militārā ceļā pie šīs sapņu zemes tikt, Trampam ļauj arī turpināt uzturēt savu rūpīgi, ar miljardiera Īlona Maska ārkārtīgi lielu palīdzību kultivēto “Alfa tēviņa“ tēlu.

Tieši uz kādiem prātiem tas strādā? Grūti spriest. Bet, lai arī cik atvērta es dažādās diskusijās necenstos būt, mani nav pārliecinājuši, ka Tramps ir kas vairāk par “mērkaķis ar granātu”, par kādu viņš pie katras izdevības iztaisās.

Kāpēc mums – Latvijai – tā var būt ne tik laba ziņa? Nu, pirmkārt, tas ir jautājums par drošību. Tā teikt, ja jau demokrātijas citadeles ASV prezidents sāk fantazēt par “vēsturiskām tiesībām” uz vienu vai otru zemes pleķi ārpus savām robežām, jājautā, kas liedz diktatoram Putinam staipīt savus asiņainos pirkstus vēl tālāk par Ukrainu, piemēram, mūsu virzienā? Tāpat NATO šūpošana, pat ja šobrīd tikai tādās nekontrolētās runās, arī nav diez ko laba vēsts ne tikai visa reģiona, bet arī visas pasaules drošībai.

Īsāk sakot, ar bažām tiek gaidīts 20. janvāris un viss, kas no ASV nāks pēc tam!

Tāda varbūt niecīgāka bažiņa – līdz ar Trampa atkalatnākšanu, manuprāt, politiskā kultūra īpaši neuzlabosies. Tas, – maigi sakot. Bail, ka izšķirošas būs skaļas runas un sociālo tīklu konstruēti tēli, kas ne vienmēr vai pat pavisam reti kā sasaistās ar realitāti. Vēlēšanu, lai arī tikai pašvaldību vēlēšanu gadā …nav iepriecinoša tendence.

Dzīvosim – redzēsim…