Vien paraugieties ziņās – pasaulē, Latvijā, vietējā kriminālhronikā! Un nav skaidrs, kā gan šis putras katls – karu, dažādu nelaimju un kultūras notikumu maisījums – garām gājis, tevi neķerot!? Bet – vai tiešām?… No vienas puses varētu priecāties, ka ceļā uz darbu mani vien ziedoši pakalni sveic, tomēr ne nu gluži… Piektdien Pūrē policists, apturot auto, vispirms filozofiski pavaicāja, kādas ir manas attiecības ar alkoholu, uz ko, pēc dabas draisks būdams, attraucu, ka visnotaļ labas. Kad vajag, iedzeru, bet zem galda nekrītu, taču šī nav tā reize… Policists nenoticēja, un bija spiests atdāvināt trubiņu bez protokola, tomēr šodien, paraugoties policijas ziņās, secinu, ka policistu neticībai varētu būt profesijā sakņots pamats, jo ai – vai, kā ļaudis tomēr riskē! Dzer un brauc, par spīti sodiem un brīdinājumiem. Palūk, Zivtiņš, kurš nevaid no Ceļu policijas šefa amata kritis, rosina publiskot dzērājšoferu vārdus – rosina maksāt algai adekvātu sodu, no turīgajiem iekasējot vairāk… Turpinot tēlainās izteiksmes – pieberot sāli, cer, ka putra nepiedegs, bet patiesībā taču zinām – visa sāls attiecībās – prasmē vai neprasmē ievērot sadzīvošanas (satiksmes vai putras vārīšanas) noteikumus.

Tie, kas domā tālāk, mudina vairāk domāt par atkarīgo problēmām, taču tas nav vienkārši – kāpēc ziedot laiku un naudu neveiksminiekiem?… Bet no kāda cita – ciniski priecīgāka aizgalda raugoties, var vaicāt – kuros laikos gan nav dzerts? Sabiedrībai ir savs atbirums, un tas varbūt normāli. Arī kari un slimības esot vajadzīgas – cilvēcei laiku pa laikam jāattīrās un nav ko brēku celt. Bet CSDD nesamierinās, jau parēķināts, cik miljonus vajadzēs radaru uzturēšanai un… Vai kārtība būs? Nu nebūs, tāpat kā Rīgu neuzcels mūžīgi mūžos, tāpēc jo svarīgāk skaidru prātu vētīt šīs rūpes par drošību – vai tiešām pamatotas, vai tikai rūpes par konkrētu runasvīru kabatu… Tiem, kas dzēroņus labprāt uzreiz atšautu, gribētu atgādināt, ka pat atomieroči drošību diemžēl nevairo…