Kalendāra datumu sakritības dēļ šī gada Zinību diena nemaz tāda nebūs. Rīt nebūs ne pirmajai skolas dienai raksturīgā drudžainā satraukuma ielās, ne ģimenes svinīgo pusdienu drūzmas pilsētas ēstuvēs. Arī puķu galdus tirdziņos saposušos bērnu un jauniešu pulciņi neielenks. Taču ar svinībām vai nē, ar 1. vai 3. septembri datēts, jaunais mācību gads ir klāt.

Tā nu dzīvē ir sagadījies, ka izvēlētās profesijas un arī salīdzinoši kuplā bērnu un mazbērnu pulciņa dēļ mans skolas laiks ir ieildzis nepārtrauktu, teju 50 gadu garumā. Un vismaz pēdējos 20, pat varbūt jau 25 gadus aizvien skaļāk dzirdu runājam, ka skolās notikušas milzu pārmaiņas, ka šitie bērni vairs nav tie bērni, ko reiz esam zinājuši, ar kuriem kopā skolā gājuši vai paši skolojuši. Šitie, it sevišķi pēdējās desmitgades lolojumi, pārstāvot kaut kādas nezināmo lielumu paaudzes (pavisam nopietnās auditorijās dzird runājam par X, Y un Z paaudzi). Šodienas skolēnus jau faktiski no zīdaiņu vecuma teju pilnībā ir aprijušas mobilās ierīces, virtuālā jeb, citiem vārdiem sakot, nereālā pasaule un tikpat nereālas attiecības. Visi tādi nervozi, agresīvi, ar ambīcijām un skolotājus  negodā… Un atkarībā no runātāja vai rakstītāja vecuma un lomas sarunā parasti seko arī vainīgo uzskaitījums: skola un/vai skolotāji, un/vai vecāki un pavisam noteikti – arī ”tie, tur augšās!”, ministrijās un Saeimās sēdošie. Jā, jā, gan jau, atmiņās un pieredzītē parakņājoties, arī es pa kādam piemēram kā pagalīti skolas šaustīšanas ugunskuram atrastu. Nemaz neslēpšu, ne vienmēr pirmo septembri esmu sveikusi kā priecīgu pārmaiņu laiku un brīžam gan sevi, gan bērnus esmu mierinājusi ar pārliecību un vārdiem: it viss, ko skola piedāvā, tai skaitā arī reizēm piedzīvotās neveiksmes, nesaprašanās ar skolas biedriem vai netaisnīgi skolotāju lēmumi, ir mācība. Tā ir tava skola… Un, par spīti visām runām un dažādajām pieredzēm, domāju, ka svarīgās lietas ir palikušas turpat, kur bijušas.

Gluži tāpat kā staigāt un runāt ikvienam no mums (un ieteicams ik dienu un visa mūža garumā) ir jāmācās. Ir jāsaprot, kā darbojas lietas un jāprot tās izmantot. Jāiemācās lasīt un, kas jo svarīgāk, lasīto saprast un vērtēt. Jāiemācas kļūdīties un kļūdas arī atzīt. Ar vai bez planšetes vai mobilā telefona, ir jāspēj saprasties ar cilvēkiem, jāiemācas gan pastāvēt par sevi, gan arī piekāpties. Krītot un reizēm mokoties sāpēs, mums jāiemācās sevi, dzīvi un cilvēkus mīlēt. Tādā vai citādā secībā šī pasaule jāapgūst katram. Un ir taču labāk – vieglāk un drošāk – ja zinošs un saprotošs Skolotājs blakus!

Veiksmīgu, atklājumiem, zināšanām un arī pelnītiem panākumiem bagātu jauno 2018./2019. mācību gadu!