Kaut bērnībā tīri labi patika izrīkot sētas sīkos un organizēt izrādes, ko, samaksājot ceriņlapu naudiņu, piespiedu kārtā-brīvprātīgi nācās noskatīties pagalmā samedītajiem kaimiņiem, pievērsties pedagoģijai tā pa nopietno nekad neesmu pat apsvērusi. Ne tādēļ, ka nepatiktu bērni. Tieši pretēji, gribētos ticēt, ka ar viņiem saprotos itin labi un – nezinu pat, kā lai to labāk noformulē – no sirds nespēju noticēt “iedzimtā grēka” teorijai. Proti, visi bērni, neskatoties uz saviem iespējamiem nedarbiem vai reizēm, no malas raugoties, pat ļaunprātībām, manā uztverē tāpat ir labi. Tikai ārkārtīgi svarīgi, kā uz šādiem izlēcieniem reaģē pieaugušais, tai skaitā skolotājs. Proti, vai cenšas situāciju, bērna izturēšanās cēloņus saprast, atklāt, ar tiem strādāt, vai uzreiz nonāk pie slēdziena no sērijas ”ai, viņš jau ir izlaists”, “no tādas ģimenes nācis – ko tad var gribēt…” utt., utjpr. Taču mana pārliecība par pašas pedagoģiskajām prasmēm sašķobās pie punkta par spēju kādam citam kaut ko tiešām iemācīt. Tādēļ, pat pieņemot, ka visu dzīvē it kā jau var apgūt, labāk tomēr bērnu skološanu atstāju profesionāļu ziņā – tiem, kam pārliecības un misijas apziņas (kas arī ir diezgan svarīgs elements šajā profesijā) nepietrūkst.

Apbrīnoju – un to es saku bez mazākās ironijas – tos vecākus, kas man neizprotamu iemeslu dēļ nolēmuši savus bērnu skolā šobrīd tomēr nelaists. Ar domu, ka paši pilnu krūti pievērsīšoties  bērnu mājskološanai. Es to nespētu un, lai piedod man manu savtīgumu, nemaz negribētu! Pirmkārt, nevaru atļauties, otrkārt, no svara jau pieminētās šaubīgās pedagoģiskās prasmes, treškārt, bet ne mazsvarīgāk – skola galu galā nav tikai “fizika“, “ķīmija“, “valodas” – mācību priekšmeti, īsāk sakot. Tā ir daudz kas vairāk! Parevidējot katram savas personiskās skolas laika atmiņas, kas vairāk prātā noglabājies? Cik kauslapu krustziežu dzimtas augiem un kā mūzikā apzīmē “lēni, stiepti” vai tomēr attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem? Protams, protams, – ideālā variantā netrūkst ne viena, ne otra – ne skolā apgūto zināšanu, ne atmiņu par dzīvi, kam nav tik tiešas saistības ar mācību procesu. Un tomēr… Vai nepieciešamību socializēties var maz pārvērtēt? Bet kā šo vajadzību mājmācības procesā vecāki bērniem gatavojas nodrošināt – man tā arī īsti nav palicis skaidrs… Personīgi pietika ar pērn novērotajām negatīvajām tendencēm, tieši tādēļ, gatavojoties jaunajam mācību gadam, kad ģimenē būs jau divi skolēni, biju gatava kaut uz galvas stāvēt jeb, citiem vārdiem sakot, darīt visu, lai tik neturpinātos mācības attālinātā režīmā! Kā būs un vai būs? To, protams, redzēsim!

Bet jebkurā gadījumā, ļoti gribētos pievienoties vakar Kandavas skolotāju konferencē noklausītajam aicinājumam pedagogiem – lai viņi ne mirkli nepazaudē to apziņu un arī īpašo sajūtu, cik patiesībā viņi mums visiem ir vajadzīgi! Šajā juku laikā, kad apkārt tik daudz negatīvu reakciju, pieņemu, ka tas nav nemaz tik viegli, un varbūt pat ne vienu reizi vien kāds šaubās par to, vai tiešām ar šo profesiju vēl ir pa ceļam. Taču man – un saku to, liekot roku uz sirds – jūs, skolotāji, esat ļoti vajadzīgi! Tāpat gribētos ticēt, ka ar šo pārliecību neesmu nemaz tik vientuļa, kā dažbrīd varbūt rādās, pārlieku ilgi aizsēžoties interneta portālu komentāru sadaļā…

Vēlot izturību, visiem sirsnīgi sveicieni jaunajā mācību gadā!