Bez šaubām, ka visas sociālekonomiskās problēmas valstī ir sen jau kā atrisinātas, vai ne? Tāpēc nu var ar pilnu krūti mesties iekšā dažāda mēroga un novirzienu ideoloģiskajos disputos!… Pag…

Es saprotu, ka esam salīdzinoši jauna demokrātija un ka pēdējo gadu sociālo tīklu uzvaras gājiens ir ieviesis ievērojamas pārmaiņas tajā, kā ar savu potenciālo vēlētāju komunicē topošie vai esošie politiķi. Galvenais ir būt ātram un pamanāmam, savukārt saturs – otršķirīgs vai pat nogrūsts vēl tālākā plānā. Varētu par to, protams, kārtējo reizi pašausmināties vai sašust, ka, redz, mūs taču par “galīgiem muļķiem uzskata!”, bet, – hei! – tas tiešām strādā! Pēdējo gadu vēlēšanas apliecina, ka ar gana skaļu bļaustīšanos kaut kā nebūt, bet vajadzīgās vēlētāju balsis sakasīt tomēr izdodas gan pilnīgi uz visu un visiem uzspļaujošiem jokdariem, gan rūdītiem cilvēknīdējiem un pat vairākkārt jau valdībā bijušiem un sevi acīmredzami sakompromitējušiem politiķiem ar, maigi sakot, sliktu un ļoti sliktu reputāciju. Un tieši tāpēc – ka tas izdodas, – tas tā arī turpinās un diemžēl, kā rādās, arī progresē.  Bet tas, kas arvien tomēr izbrīna…, ir pilnīgs izdomas trūkums!

Ņemšanās ap Stambulas konvenciju, atkārtoti velkot laukā to nelaimīgo “ģenderisma“ bubuli, ir kā tāda švaki uzsildīta un pliekana zupiņa. Nu saprotams (tāpat kā tas bija skaidrs jau pašā sākumā!), ka ar papīrīti jeb konvenciju vien vardarbību apkarot nevarēs. Neviens to pat nav solījis! Drīzāk tas ar tādu cerību, ka šādas starptautiskas vienošanās jeb instruments iekustina arī attieksmes maiņu sabiedrībā kopumā, bet jo īpaši tiesās, policijā, citās institūcijās, kas strādā un tieši saskaras ar vardarbības gadījumiem. Tāpat līdz ar konvenciju nepieciešamās izmaiņas likumdošanā tiek virzītas arvien raitāk, jo, lūk, “mēs taču esam to apņēmušies“. Vai tas tā ir un tiešām notiek? Lūk, izskatās, ka vismaz izstāšanās iniciatorus jeb Saeimas opozīciju un pie varas pagaidām esošo Zaļo un zemnieku savienību tas īsti nemaz neinteresē! Pretējā gadījumā Saeimas Ārlietu komisija diez vai būtu pieaicinājusi izteikties pārsvarā dažādu viedokļu radikāļus, ekspertiem iedalot vien otrā plāna lomas. Tāds mazliet, piedošanu par izteicienu, cirks, kur katram iespēja sist pie krūts un bļaut, ka viņš ir tas īstenākais ”vērtību sargātājs”. Skaidrs, ka vienīgā interese šajā gadījumā ir bijusi iespēja pirms vēlēšanām lieku reizi pašūpot valdību un pašiem savas “spalvas papucēt”, spiežot uz vājajiem punktiem – it kā nezin kā apdraudētajiem “bēēēērniņiem”… Tas, ka starptautiski tas mums visiem un Latvijas valstij kopumā liek izskatīties labākajā gadījumā kā tādiem tizlenīšiem, kas paši nezina, ko un kāpēc dara, šajā pluspunktiņu vākšanas periodā acīmredzot bijis mazsvarīgs faktors.

Vēl šķērmāk, protams, metas no mēģinājumiem potenciālās balsis pelnīt, kārtējo reizi izspēlējot demogrāfijas kārti. Šajā gadījumā tautas ataudzi veicināt bija plānots, ierobežojot abortus. Paši iniciatori gan to, protams, tā nenoformulē – viņi, redz, gribot, lai sievietes pieņemot pārdomātākus lēmumus un lai lielāka teikšana šajā jautājumā būtu arī potenciālajiem papiņiem. (Diez, kā viņus varētu piedabūt iet uz konsultāciju ar speciālistu!?) Tomēr pavadošās diskusijas bija tiešām biedējošas, un tās aptuveni 2000 sievietes, kas par šādu lēmumu gada laikā izšķīrušās, tiek vainotas visos iespējamos pasaules grēkos, ieskaitot to, ka, redz, tieši viņu dēļ Latvijā mūsu kļūst arvien mazāk… Dīvaini, bet neviena vārda par tiem tēviem, kuru bērnus (šobrīd vairāk nekā 40 tūkstošus) palīdz pabarot Uzturlīdzekļu garantijas fonds un kuri jau šobrīd ir par to valstij parādā vairāk nekā 5 miljonus eiro. Nedzirdēja arī pieminam tos vairāk nekā 5 tūkstošus bērnu, kas joprojām tiek aprūpēti ārpus ģimenēm…

Grozījumi par abortu ierobežošanu atbildīgās komisijas tīklam, atšķirībā no diskusijām par Stambulas konvenciju, tomēr cauri netika. Un šobrīd varam tikai minēt – tīši vai netīši tie pēkšņi un teju vai sinhroni uzradās kopā ar šo “pret-abortu“ ideju augšāmcelšanos ”par tradicionālajām vērtībām” karojošajā krievijā…