Saules pielieta un ziedu pārpilna puķu pļava. Pretstatā tai – novembra lieti, dubļi, skarbi vēji, necaurredzama tumsa un nebeidzama, pelēkā migla… Rudens, ziema, pavasaris un – atkal vasara! Daba, tāpat kā mēs, latvieši, ir optimiste: pavasarī sēj, uz rudens ražu cerot. Ja nu tomēr gadās, ka labības lauki lietavās noslīkst… – būs taču jauns pavasaris un jauna sēja! Ja vasara iegadījusies karsta un sausa – arī tas nekas: būs, ko atcerēties ziemas sniegputeņos un spelgonī…

Rudens miglas ir tik skaistas! Ielūkosimies vērīgāk: cik vareni, skaisti un diži ir ozoli rudenī. Pret debesīm slejas kuplā zarotne, ko vasarā manījām, varbūt vienīgi Jāņu vainagus vijot. Lapas zaudējuši, koki tagad, rudenī, iegūst savu individualitāti. Majestātiskums un kuplums iet rokrokā ar ozolu stiprumu, ābeles dāsnumu, bērza baltumu. Katrai nokalnei, tīrumam un pagalmam – savs zaru kronis! Miglā iebriduši, ozoli tagad stāv sardzē pār mūsu tīrumiem, laukiem, pagalmiem un cilvēkiem. Stāv, un mūžīgi stāvēs. Ja vien neaizmirsīsim rudeņos pa kādai zīlei ierušināt auglīgā zemē – tā, kā to dara sīļi un vāveres. Vai mēs, cilvēki, būtu dumjāki vai slinkāki?

Rudens miglas ir tik noderīgas! Vai mazums, ko tās aizsedz un paslēpj? Paskat, kā miglas vāli noslēpj krūmiem aizaugušās grāvmalas, kā nekoptai laukmalei vai aizlaistam kādreizējam tīrumam aizvelk priekšā savu pelēko priekškaru. Sak, lai ar savu bijušo godību nelepojas Latvijas laukos ”ieimportējušās” zeltslotiņas, pašmāju vībotņu ceri, dadži un vēju sapluinītās smilgas. Visam savs laiks. Nāk ziema, un zeme atpūšas. Vienīgi šoruden sētie ziemāju tīrumi zaļo un cero uz nebēdu! Par spīti gulbju daudzskaitlīgajiem bariem, kam šī ir pēdējā rudens barošanās vieta. Par izmisušo zemnieku uz kādu brīdi piemirstot, daba pabaro tālos ceļotājus. Lai jaunajā vietā labi klājas, un viņi vienmēr atceras, kur ir mājas!

Rudens  drēgnums, miesas līdz kaulam izvējojis un izkodis, liek mums, cilvēkiem, atcerēties un apjaust, cik gaišs un silts, cik aicinošs ir mājas pavards. Kad puteņi gaudos aiz loga, īpaši mājīgi smaržos tikko ceptas pankūkas ar zemeņu ievārījumu. Tas – saimes kopīgā darbā vasarā sarūpēts. Ir gana iets, strādāts un gādāts, lai mums tas viss būtu. Mēs to esam godam nopelnījuši.

Vēl mazliet, vēl dažas apbrīnojami siltas rudens dienas vai nedēļas, vēl mēnesis, un – ziema būs klāt. Bet līdz tam – svinēsim svētkus, savu Latviju mīlot un sargājot!