Nu viss – beidzot pieleca, ka karstums ne pa jokam! Tas, ka darbā kondicionieris nobeidzies un pats želejveidīgi uz galda izplājies, – tas nieks.

Pirmā neizpratne piemeklēja dārzā – tomātiem ziedi birst, ūdens dīķī tikai slapjš, ne vairs veldzējošs, un savādi – pēc tam, kad dienu saulītē esi nostrādājies, vakarā piemeklē pārsteidzošs gurdums: kājas teju ar rokām uz priekšu jāvelk. Otrā dienā ne labāk – mīkstumi, ko varētu dēvēt arī par muskuļiem, smeldz nebalsī un tāds vājums, tāds vājums – tik gulēt vēsos paladziņos… Darba prieka nekāda; arī ēstgriba pagaisusi; siermaizīti notiesāju, un pats tāds – norasoju kā astoņdesmitkilogramīgs (!) siera klucis. Arī āda grib elpot, taču – ko tā darīs īstā svelmē – kļūs par caurduri? Tā nu es tāds elpojošs saņēmos dārzā zāli īsināt – īstais laiks vēlai pļaušanai, kas skaistiem ziediem neskādē. Bet nu – izkapts ar zāli kā sarunājušas: zāle slinki nolokās, izkapts slinki pāri grab… Ne pļaušana, bet kapāšana, ne darbs, bet… Jāpasauc Vītols, tas pateiks, kas…
Šodien slinki minos ar riteni un saules durnumā iedomāju – kas tev, riteņbraucēj, šādā svelmē tiek? Vien asfalta celulīts un asinskāras mušas. Un padomā, cik smalki daba iekārtota – būtu kukaiņi vien drusku lielāki, kaut kaķa lielumā, – cilvēku nebūtu! Sen būtu aprīti, ka ne miņas no civilizācijas. Acīmredzot, it visā piedalās superprecīzais, supergādīgais un supervisurpaguvējs Dieva pirksts. Ar šo apgalvojumu es apgāžu ateismu kā tādu. Šai pasaulē viss smalkām saitēm siets, un vajag pavisam maz, lai šo līdzsvaru sagrautu. Pietiek ar karstāku vasaru, lai ciestu raža, lai paceltos pārtikas cenas, lai cilvēki kļūtu nervozāki, lai diplomāti zaudētu tolernaci un militāristi uzspertu pasauli gaisā. Taisnība haosa teorijai, ka starp būt un nebūt ir viens tauriņa spārna vēziens, tāpēc, mīļie, – par spīti tam, ka karstu laiku sola līdz pat augusta vidum (!!!), turēsim prātu vēsu; vismaz to un ledusskapi. Izdzīvošanas smalkā līdzsvara vārdā.