Tāds visai dīvains mulsuma periods patlaban: vasara pačibējusi, kaut kā pavisam nemanot – nenosalām, taču arī neiztvīkām karstumā, tātad – nākamajā iespējami aukstajā ziemā šādu patīkami sildošu atmiņu daudziem pietrūks. Pēc pašvaldību vēlēšanu rezultātiem cenšamies kaut cik pareizi izprast deputātu koalīciju un opozīciju sadarbības redzamās un “zemūdens” straumes – gan pašu novadā, gan cituviet Latvijā. Par nākamgada Saeimas vēlēšanām pietiekami daudzi sakās vēl nedomājot: dzīve gan esot relatīvi mierīga, taču tik un tā – uz “vispasaules pulvera mucas.” Neko nevarot iepriekš zināt un plānot, jo nu jau pat autobuss pasaulē kļuvis par ieroci, bilst mans Iekšējais Oponents.

Mani mulsina arī tas, kas notiek ar mūsu valodu – ar vārdu “mūsu” domājot ne tikai to, ko visu līmeņu skolās māca, bet arī saziņas valodu uz ielas, savās virtuvēs un bāros, viesnīcu numuriņos (ne tikai «Rīdzenes», jo būtu naivi iedomāties, ka tikai tajā vietā un tikai viena interešu grupa, lietojot “krievu sakrālos mātesvārdus,” bīdīja un turpina bīdīt savas intereses…). Vai mazums glītu puišu un meiteņu, kas sabiedriskās vietās runā tā, ka garāmgājējiem ausis vīst klausoties? Un vēl – dažādu pakalpojumu sniedzēji savus uzņēmumus nereti nodēvējuši tik pretenciozi, ka ielas pilnas ar izkārtnēm it kā franču, it kā itāļu vai krievu valodā (bieži vien – ne gluži pareizā oriģinālvalodā.) Kaut kāds “kārklu anglicisms,” kas patiesībā ir provinciālisma un aprobežotības apliecinājums. Un ir taču, kas ar to pat lepojas! Iekšējais Oponents saviebjas un parausta plecus: tāda esot katra indivīda izpausmes brīvība…

Savukārt, mūsu domāšanu pieminot, vislielākās bažas ir par… nedomāšanu. Saeimu un valdību lamājam, kad vien ienāk prātā, bet – doties uz Tautas sapulci, lai izteiktu savu viedokli?! Priekš kam!? Kāpēc ar savu taisnīguma izjūtu pašam sev dzīvi sarežģīt? Sak, tāpat nekas nemainīsies (Re, par dārgo sviestu arī – visi parunāja, tauta pašausminājās un… nekas nemainījās, atkal ir miers un klusums, bilst Iekšējais Oponents…).

Patiešām – nemainīsies arī, ja nedomāsim, nerunāsim, nedarīsim neko, lai dzīve kļūtu labāka Latvijā – ja ne mūsu, tad vismaz nākamajām paaudzēm! Tik sparīgi savu viedokli izteikušai, Iekšējo Oponentu gribas “pasūtīt bekot,” bet… šoruden beku nemaz nav! Ne mežā, ne tirgū. Vien jūtami apvītušas gailenes. Ko nu?!