Sargā pats sevi, tad Dievs tevi sargās

Pagājušā gada nogale izvērtās visai bēdīga ar vairākām traģiskām un ļoti, ļoti bēdīgām ziņām par cilvēkiem, kuri priekšlaicīgi beiguši šīs zemes gaitas. Ir grūti un diemžēl arī nereti bezcerīgi cīnīties pret slimību. Tomēr, pavērojot bēdīgo statistiku uz ceļiem, aizvien vēl redzam, ka neko no daudzajām nelaimēm neesam mācījušies un ņēmuši vērā.
Sākot ar 7. oktobri, atļautais braukšanas ātrums uz Latvijas ceļiem bija 90 km/h.
Decembra sākumā manai ģimenei bija jābrauc uz Vidzemi, tas ir – gan pa Ventspils šoseju, gan pa Rīga-Veclaicene šoseju. Mani neizbrīnīja tas, ka šo noteikto ātrumu pārsniedza vieglo automašīnu vadītāji, pie šiem pārkāpumiem jau tā kā pierasts. Arī pati braucu ar 90 līdz 95 km stundā – tātad ar maksimāli atļauto. Bet mani vismaz divas reizes apdzina lielās kravas tālbraucēju automašīnas! Pavisam neomulīgi palika, arī skatoties Paula Timrota raidījumu, kur Rīgā safilmēts ne viens vien satiksmes noteikumu pārkāpējs, kurš, zinot, ka vēlēsies nogriezties pa labi, apdzen automašīnu rindu labajā joslā un veic nogriešanos no kreisās joslas…
Un, protams, protams, – gājēju pārejas! Domāju, ka ne tikai Tukumā, arī citās pilsētās tās ir ļoti bīstamas vietas, kur jāievēro vislielākā piesardzība gan autovadītājiem, gan gājējiem. Un te nederēs pašapziņa, ka nu tikai es iešu pār ceļu, jo man ir priekšroka un, ja kāds mani neredz, tad pats ir vainīgs… Vainīgais jau, protams, tiks atrasts, bet pašam gājējam tas maksās ciešanas, sāpes un, iespējams, pat dzīvību. Un tomēr par pārejām runājot, gribētos visu autovadītāju vārdā lūgt, mīļie, pirms vēlaties šķērsot ielu, paskatieties, vai strauji netuvojas kāds auto, vai autovadītājs jūs ir pamanījis. Pirms liekat soli uz pārejas, paskatieties uz ceļa pusi, vai nenāk auto, vai autovadītājs redz, ka jūs gatavojaties iet pāri, apdomājiet, vai auto paspēs nobremzēt. Un, kad auto pie pārejas apstājies, varat draudzīgi viens otram uzsmaidīt un domās novēlēt laimīgu ceļu vai jauku dienu. Arī autovadītājs braucot nevar paredzēt, ka gājējs, kurš iet pa trotuāru pēkšņi uz pārejas pagriezīsies un neapstājoties dosies pāri ielai. Man ir gadījies būt par liecinieci ne vienai vien šādai situācijai.
Jāatzīst, ka mūsu šoferīšu braukšanas kultūra un iecietība, sapratne vienam pret otru, salīdzinot ar 90. gadiem, ir uzlabojusies, bet tomēr vēl tālu līdz tam, kādu redzam Eiropas valstīs. To atzīst gan tie, kuri šajās valstīs pabijuši, gan tie, kuri tur ilgstošu laiku dzīvojuši un strādājuši un paši piedalījušies ceļu satiksmē.









