Vēsture man atgādina mežģīņrakstā adītu šalli. Ik pa laikam kāds posms tajā tiek izārdīts un pāradīts, labiskie valdziņi pārtop kreiliskajos un otrādi. Taču caurumi vienalga paliek. Mana tēva vecākais brālis bija leģionārs. Atceros, vecāmāte visu mūžu gaidīja savu dēlu no kara pārnākam. Neko vairāk man par to nestāstīja, un pati arī netaujāju. Biju ar spilgtu...