Ne pirmo gadu un ne pirmā valdība sola cīnīties ar nabadzības un nevienlīdzības problēmu Latvijas sabiedrībā. Absolūta uzvara šajā karā, protams, ir tikai utopija, bet cīņas sparu šai atziņai gan nevajadzētu mazināt, jo vai citādi, ja ne vispārīga labuma vārdā maz būtu liela jēga tādam veidojumam, kā pašiem sava valsts? Tikai tie ”slepenie ieroči”, kurus gadu no gada valdība pēc valdības iesaista nabadzības apkarošanā, dažbrīd šķiet pielīdzināmi haotiskai rociņu vicināšanai, kuru efektivitāte ir grūti izmērāma un arī jēdziņa pilsonim – vienkāršajam – neizprotama.

Viens no šādiem lēmumiem ir krīzes gados noteikto sociālo pabalstu griestu atcelšana. Ne mazo, ne arī vidējo algu (aptuveni 750 eiro ”uz papīra”) saņēmējus šī griestu bīdīšana, protams, nekādi neietekmēs, jo arī iepriekš nav bijis, tā teikt, galvu jāpieliec. Bet nu, kā precizē labklājības ministrs Uldis Augulis, te tiešam runa nav par kādu tur sociālo, bet gan finansiālo vienlīdzību, kas paredz, ka sociālos pabalstus pilnā apmērā var saņemt arī vairāk pelnošie. Atliek vien cerēt, ka kādu tas pamudinās arī vairāk maksāt nodokļos, un ticēt, ka šis 50 miljonu vērtais lēmums tiešām apliecina uzvaru pār finanšu krīzi, nevis to, ka svarīgiem Čiekuriem drīzumā gaidāmi mazi čiekurēni…

Bet ko nu daudz par sazvērestības teorijām… Vēl jau šajā gadā un šī paša mērķa – vienlīdzības – vārdā ir paaugstināts minimālās algas apmērs, ienākumu nodoklis samazināts par vienu procenpunktu, ieviests diferencēts ģimenes pabalsts. Un šie lēmumi pāris papildu eiro it kā sola iemest jebkura darba ņēmēja – vecāka maciņā. Tomēr arī nav īsti skaidrs, kā tieši tas palīdzēs apakšiņām pierauties pie augšiņām jeb mazinās plaisu sabiedrībā. Toties skaidri zināms, ka šitā dēl visai labi papildu izdevumi būs darba devējiem – algu maksātājiem. Savukārt pašvaldības, kuru budžeta saistviela ir tieši ienākumu nodoklis, saņems mazāk un, ļoti iespējams, mazāk atļausies izmaksāt pabalstos tiem, kam tas visvairāk nepieciešams…