Ikviens, kurš ik dienas kaut uz brīdi ieslēdz televizoru, noteikti būs pamanījis reklāmu, kurā uz braukšanu ”saspārnojušos” krietni sareibušo vīru gādīgā sieviņa ”restartē”… ar pannu. Jāatzīstas: arī man šogad kaut kā tā sanācis, ka vairākkārt pēkšņi ļoti gribējies, lai pie rokas būtu panna…

Kad uzzināju, ka kādā bērnudārza grupiņā uz Pirmsjāņu pasākumu KATRAM bērnam jāierodas ar savu Jāņuzāļu pušķi. Un vecāki, protams, cenšas: apskrien tirgus, puķu galdus un ceļmalas. Kas ar visu šo sarausto Latvijas zaļumu bagātību notiek pēc tam, varam tikai minēt… Bet varbūt būtu pieticis ar vienu lielu, kopīgi veidotu pušķi, kurā katrs bērns pievienotu pa kādai Jāņuzālei, tad kopīgi mācītos vārdā nosaukt vismaz dažas puķītes? Pie viena varētu arī par saudzīgu attieksmi pret Dabu parunāt…

Kad vēroju viesu un apsveicēju pulkus skolu izlaidumos. Un vairāk šoreiz gribas pieminēt puišus – absolventu radus, draugus, futbola vai hokeja komandu biedrus. Tas ir skaisti, ka atceramies apsveikt savējos, taču – vai atceramies, ka šī ir SVĒTKU reize? Un tad varbūt nenāksim sporta tērpos un apavos, ar cepurītēm galvās – gluži kā tikko no velosipēda vai skrituļdēļa nokāpuši? (Starp citu: vai mūsdienās kepons, ja to apgriež ar nadziņu uz aizmuguri, vairs nav galvassega un telpās nav jānoņem?) Bet, varbūt gluži vienkārši – par to nerunā ne mājās, ne skolā, ne sporta klubos, un mūsu jaunieši, neko nezinādami par etiķeti (Varbūt viņu izpratnē „etiķete” ir tikai un vienīgi tas apdrukātais papīrītis, ko ražotāji līmē uz pudelēm un burciņām?), izveidojuši savu ”ielu modi”, un arī vecāki izrādījušies vai nu tikpat nezinoši, vai bezspēcīgi, bez savām prasībām, bez autoritātes. Un tad var gadīties, ka ”restartu ar pannu” jaunietis saņem, izejot lielajā dzīvē, kad, jaunu darbinieku izvēloties, darba devējs priekšroku dod tam, kurš kaut ko saprot no labām manierēm…

Jā, un pēdējais (patiesībā – pats pirmais šopavasar…) gadījums, kad gribējās ”sniegties pēc pannas”, bija vilcienā – redzot, kā gandrīz 90% pasažieru, ieņēmuši vietas, tūdaļ tvēra savus mobilos telefonus. Īstajai tā brīža dzīvei, pasaulei un pavasarim viņi bija zuduši! Ieurbušies savos mazajos, zilajos ekrāniņos, viņi neredzēja ne ievu ziedēšanu, ne stirniņas Ķemeru mežā, ne saulrietus, – par līdzcilvēkiem nemaz nerunājot…

Tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kad iedomājos par ”restartu ar pannu”. Iespējams, ka šādas izjūtas savulaik ir pārņēmušas ne vienu vien. Varbūt patiešām – iepirkt pannas?! Jautājums tikai – kādas: mazas un ērtas, vienmēr līdzi paņemamas, vai arī – pamatīgas un smagas, lai dažs labs tā pa īstam atjēdzas un beidzot sāk dzīvot pa īstam?