Tas bija vēl nu jau tālajos 90., kad nevalstisko organizāciju centrā tika īstenoti pirmie projekti, kuros iesaistītie darbinieki saņēma finansējumu uz laiku. Kad projekts tuvojās beigām, bija jādomā, vai izdosies startēt vēl kādā un dabūt algu arī turpmākam darbam. Iestāšanās Eiropas Savienībā nāca ar lielu gūzmu projektu, kas deva iespēju zemniekiem, uzņēmējiem, mājražotājiem, biedrībām un vēl citām iedzīvotāju grupām iegūt Eiropas fondu finansējumu konkrētam mērķim, piemēram, lai sakārtot savu lauku saimniecību, iegādāties darbam vai vaļaspriekam noderīgas lietas, remontēt telpas un ēkas, kā arī mācīties pašiem. Tā pagastu centros tapa veloceliņi un apgaismojums, tika uzliktas kartes un ziņojumu dēļi, tika asfaltētas ciematu ielas, remontēti kultūras nami – atbilstoši tam, kam Eiropa naudu bija paredzējusi vai kurā programmā pašvaldībai laimējās iekļūt, jo, piemēram, kultūras namam paredzēto naudu nevar ieguldīt ceļos un otrādi. Bet vai tieši tas tai brīdī pagastā vai pilsētā bija vajadzīgākais, – to reti kurš vērtēja, jo – ja nepaņemsi naudu šodien, rīt nedabūsi. Taču vēl populārāks mūspusē bija teiciens: par savu (pašvaldības) naudu katrs muļķis var darīt, bet izdarīt par Eiropas naudu – lūk, tā ir māksla! Tāpēc nereti pat tika piemeklētas vajadzības, kuras par Eiropas naudu izdarīt, lai varētu lepoties, nevis kam, bet gan cik naudas piesaistīts.

Tagad gan ES, gan valsts noteikto ierobežojumu dēļ pašvaldībām jāmācās saimniekot ar savu naudu, un, kā redzam, vajadzību patiesībā ir daudz vairāk nekā iespēju, turklāt šīs vajadzības nav saistītas ar tālejošiem novada attīstības plāniem, bet gan – ar piezemēti saimnieciskām lietām, bez kurām līdz augstiem mērķiem nenokļūt. Un tad nu ir tā, ka tikai sēžot un gaidot Eiropas naudu, skolu un bērnudārzu ēkas kā pilsētā, tā pagastos pamazām iet postā, un, lai arī ir gan plāni, gan izpētes, naudas šiem darbiem nav, jo tā jau savās iespējās un kabatās lielākoties nemaz nav meklēta. Saprotams, ka Eiropas naudas devējam galva nesāp par to, ka, piemēram, Sēmes skolā tek jumts vai Tukumā vajadzīgs jauns kultūras nams, bet tieši tas apliecina, ka gadiem būvētā projektu sistēma patiesībā ir ļoti trausla un nestabila. Tā sašķobās, tiklīdz ir kāda nopietna, negaidīta vajadzība, kurai Eiropa naudu nedod, tas ir tad, kad (nu taču, ka paredzami!) pienāk reize un gadiem atliktie darbi beidzot ir jādara. Vai taisnība būs tiem, kas saka: kad Eiropas naudas krāns tiks aizgriezts, dzīve Latvijā apstāsies? To šobrīd ir grūti pateikt, vēl jo vairāk, ka pavisam jau nekas aizgriezts netiks, bet tas, ka bija viegli pie šīs naudas pierast, noteikti ir taisnība, jo īpaši, ja pie dāsnā Eiropas naudas dāvinājuma atsevišķos gadījumos vajadzēja pielikt vien nieka 10% lielu līdzfinansējumu, lai ideja īstenotos. Bet reizēm savu maku vispār nevajadzēja atvērt, jo daudzos tā sauktajos “mīkstajos” projektos Eiropa finansēja visu. Jā, tie paver durvis uz Eiropu, ļauj gūt pieredzi un satikt līdzīgi domājošos, ļauj apskatīt pasauli, kas pats par sevi ir vienreizēja iespēja, bet diez vai ilglaicīga un paliekoša, ja neskaita glītas pasākumu fotogrāfijas, projekta ziņojumu vai kādu šauram lokam pieejamu rokasgrāmatu. Tas, ka tieši šādi projekti radīja dažādus “kantorus”, kas par Eiropas miljoniem apņēmās izstrādāt koncepciju koncepcijas, projektu projektus un valsts ar normatīvo aktu spēku to visu pieprasīja, jau ir cits stāsts, lai gan tieši šādos projektos arī pašvaldības “iekrīt” visbiežāk…

Un kāds ir secinājums? Ka ne jau Eiropas nauda pati par sevi ir kas slikts vai neizmantojams. Problēma ir tajā, vai un kā spējam paši saredzēt savas aktuālākās vajadzības un tām atlicināt naudu, protams, arī gudri izmantojot projektos piesaistīto naudu. Lai nav tā, ka taisām projektus projektu pēc (un tērējam tiem arī savu naudu), bet iegūstam reizēm vien zelta pogas pie noplīsušiem lindrakiem.