Daba mēdz būt pārsteidzoša, īpaši laikā, kad jāuzmeklē īstais partneris produktīvai sugas turpināšanai.  Piemēram, viendienītes un atsevišķas tauriņu sugas daba nav pacentusies apveltīt ar gremošanas orgāniem. Vairoties un mirt – tik vien tā darba! Un ja vēl sievišķajai daļai jāpaspēj kaut kur iedēt un noslēpt jauno paaudzi,  tēviņiem dzīves jēgas rezerve ir vēl knapāka. Tā Austrālijas somu pelis pēc vairošanās nereti mirst, jo, pat ja, atšķirībā no viendienītēm, it kā varētu, tomēr neatrod pauzi uzēšanai un nobeidzas no bada. Par kukaiņu skarbo likteni un nežēlīgajiem vairošanās rituāliem vispār var nerunāt – dievlūdzēju mammītes savus partnerus nograuž vēl procesa laikā…Taču vēl pirms tam – ragi visstaltākie, nagi visbaltākie, astes viskuplākās, dziesmas visskaļākās un viss ir visvislabākais. Vai mazliet neatgādina priekšvēlēšanu periodu?

Tapt ievēlētam un “mirt”, tāds, šķiet, daļai kandidātu ir izvirzītais mērķis. Vienīgi atšķirībā no citām dzīvajām radībām topošie deputāti ir suga, kas savus izredzētos mēdz aplidot, rotājušies arī ar mākslīgām spalvām. Fantastiski nereāli solījumi! Stāvēs uz robežām un teju vai personīgi atkausies no migrantiem, samazinās deputātu skaitu Saeimā, izstāsies no NATO, kārs pie zvana, nē, laikam tomēr šaus nost korumpantus utt. utjp. Raksturīgi, ka proporcionāli visvairāk populistisko uzsaukumu ir sarakstiem, kuri Saeimā tā īsti vēl nav apostījušies. Acīmredzot dzīvo ar moto «Trakajiem (jeb lasi populistiem)pieder pasaule»? Vecajiem, ilgstoši barotajiem vēžiem ir tomēr mazliet rafinētāka stratēģija un vēlētāju balsis tiek reizēm pirktas pat par viņu pašu esošo vai tikai potenciālo naudu. Nu kaut vai, piemēram, reformas veselības jomā, kas sola jau tuvākajā laikā ļaudis atbrīvot no līdzmaksājumiem slimnīcās. Iesākumā tas būs atbalsts senioriem un, tiek lēsts, ka tas izmaksās 7 miljonus eiro, ko segs no tiem 200 miljoniem, kas veselības jomai tika piešķirti ārpuskārtas – atkāpjoties no nospraustās budžeta disciplīnas. Teorētiski, spriež politiķi, pretī varētu panākt arī citiem iedzīvotājiem, protams, izņemot tos neapzinātā daudzuma ļaužus, kuri šobrīd neatbilst nevienai atbalstāmajai sociālai grupai un kas kādu laiku nav veikuši iemaksas sociālajā budžetā. Kritiķi gan norāda, ka tāda atkāpe ir paredzēta tikai uz laiku un vaicā, kā būs, ja solītā ekonomikas izaugsme izdevumiem netiks līdzi?

Tas pats atteicas uz kolēģu jeb šajā gadījumā – konkurentu pārliecību, ka kaut kā šie spēšot jau tuvākajā laikā nodrošināt vidējo algu 1500 eiro apmērā. Jājautā, vai atkal mākslīgi palielinot minimālās algas apmērus, pieplusojot kaut ko sabiedriskajam sektoram? Tas, kā liecina pieredze, vienlaikus nokautē mazos privātos uzņēmējus, kas, pat labu gribēdami, nevar tā uzreiz – “jo valdība tā teica” – pacelt algas saviem darbiniekiem. Visbeidzot, dažs labs, ērtā pašvaldības vadītāja amatā sēžot, nopērk sevi radio vai mazliet paaģitē par savu partiju oficiālas (mūsu – nodokļu maksātāju apmaksātas!) vizītes laikā ārzemēs. Un, jo tālāk mežā, tas ir, tuvāk vēlēšanas, jo arvien jokaināki solījumi jeb uzmācīgāka vēlētāju aplidošana.

Bet gribētos taču, lai turpmākās četrgades savienība tomēr auglīga! Vienīgā problēma – kā lai nošķir, kuri kandidāti patiesībā ir viendienītes?…